Category: Veronika Porziņģe

Kā nākamo Veronika nodziedāja dziesmu “Tā debess apmākusies”. Mans mīļais ir aizgājis uz tālu svešumu,Uz citu pasauls malu sev citu meklējis.Bet viņa skaistā bilde, jā bilde, jā bilde,Bet viņa skaistā bilde ir mans prieks pasaulē. Skrien maza balodīte, caur puķu vidu skrien,Sauc mazā vēstulīte: Tu dārgā piemiņa!Jūs, puķītes, tik zilas, tik zilas, tik zilas,Jūs, puķītes, […]

Ar šo dziesmu mums iznāca tā: kad atšķīrām vārdus dziesmai “Nedz tēva man, nedz Tēvijas”, man sagribējās “paspīdēt”, sak, es jau arī ko zinu. Sāku dziedāt man tik ļoti iepatikušos dziesmas melodiju, kuru pierakstīju 1984. gadā kādā “Suitu sievu” mēģinājumā no Rozālijas Brūderes dziedātā. Veronika mani pārtrauca, sakot, ka vārdi gan esot, bet melodija pavisam cita. […]

Tajā pašā dienā, pāršķirstot Veronikas burtnīcas, atradām neizdziedātu dziesmu “Bāls mēness spīd pār Austrijs kalniem, lejām”. Zem nāliv(j)ar (?), pie baltā marmor krustaSēd dvēseles skumjās mocīts jauneklis,Ko nospieduse barga liktens vara,Tādēļ viņš kluss, kā sapņos nogrimis. To netraucēj nedz kalnu, lejas klusums,Nedz Donavs viļņu bārga krākšana.To netraucēj nedz Vīnes torņu spožums,Nedz kapu rožu dzidra rasiņa. […]

1989. gada 19. jūlijā tika nodziedāta arī dziesma “Šķirties būs nu man no tejienes”. Šķirties būs nu man no tejienes,Šķirties būs no viesiem maniem radiem –Brāļiem, māsām, vecākiem. Šķirties būs nu man no mīļākās,Priekš man visu saldās, dārgākās,Šķirties būs no viņas rožu vaigiem. Svešumā es tagad aiziešu,Labas dienas visiem atdošu.Nezin, vai es jūs vairs ieraudzīšu,Varbūt visus kapā […]

Ziņģi “Pa upmaļiem un līcīšiem” Veronika esot mācījusies no Barenes Marijas, dzimušas jūrkalnieces, ar kuru 30 gadus kopā “Suitu sievās” dziedājusi. 1985. gada 16. maijā, kad mēs par šo ziņģi runājām, Veronika atcerējās tikai 3 pantiņus. Pārējos atradu A. Lāča burtnīcā, kura glabājās pie Marijas Barenes. Meitene kā trakule skrien pakaļ raibam tauriņam. Šī skriedama un lēkdama, līdz […]

Ziņģe “Upe tek un rituļo”, Veronikai dziedot, brīžiem ieguva valša ritmu. Pierakstīju to 1985. gada 16. maijā. Sveicini to meitiņu, kas uz krasta stāv,Dažas sēras asaras raud pēc mīļākā. Jūriņ, kam tu pajēmi manu mīļāko,Puisīti ko mīlēju, visu dārgāko? Mīļākais bij jūrenieks, jauns un jauks bij viņš.Aces mirdzēja kā prieks, vaigi sārkanbalt. Bet nu jūra plivina […]

1989.gada decembrī pierakstīju Veronikas dziedāto dziesmu “Meitiņa mīļā, puķīte, rozīte”. Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,Kad es došu mātei godu, vai tu būsi mana? Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,Kad es došu pašej godu, vai tu būsi mana? Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,Kad brauksimi uz baznīcu, vai tu būsi mana? Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,Kad stāvēsim pie altāra, vai tu būsi […]

Esam nonākuši pie pēdējās dziesmu grupas. Vecumā ziņā šīs dziesmas gandrīz saskan ar pašas dziedātājas jaunības laiku. Apsveicināšanās dziesmu “Labvakar, saimeniek!” Veronika daudz dziedājusi kopā ar “Suitu sievām”, bet no kurienes tā ienākusi repertuārā, šodien grūti pateikt. Iespējams, ka tā noklausīta citur, atzīta par ļoti noderīgu kolektīva aktīvajam dzīvesveidam, turpinājusi dzīvot jaunu dzīvi suitos. Bija […]

Piektā no šīs tematikas dziesmām īpašus komentārus neprasa. Ja nu vienīgi varu piebilst, ka dziesmas teksts atrodams jau 1935. gadā pierakstītajā burtnīcā. Melodiju pierakstīju 1989. gada 17. septembrī. Lai lamā man par dzērāju,Man iraid kulitē tā mīļā brandīn pudele, kas dara priecīgu.Tā aizdzen visas raizes dēļ parādiem tās maizes,Tās zāles, visu dakteris, kas vaigus dara sarkanus. Patlaban […]

Dziesma “Es gāj par ceļu” pašai Veronikai ļoti patika, viņa draiski “pameta” sinkopes: Iegāju krogā ar saviem ziņģiem. Nu nāca vakars, nu gribu gulēt. Kur mana mīļā? Lai tais man vietu. Lai tais man vietu, lai stāv man klātu. Ko sak man mīļā, klāt stāvēdama? Šej gul viens plītnieks, liels alus dzērājs. Kur jūs man […]

Dziesmas “Kad dzērt vairs nespēju pavisam” melodiju Veronika man nodziedāja 1989. gada 17. septembrī, bet teksts nonāca Rīgā ar 1935. gadā pierakstītajām burtnīcām (LFK 1708, 243). Tur dziesmai dots virsraksts “Žūpa”. Kad nomirstu šodien jeb rītu, šī vēlēšanās pēdīgā:Tad gādājiet, ka kapā krītu bez goda un bez jaukuma. Kad nomirstu šodien jeb rītu, tad nebrēciet un neīkstiet,Un […]

Par dziesmu “Apsedlots ziergs pie kroga stāv” domstarpības nav radušās. Tā, kā to 1948. gadā no Ievas Strelēvičas pierakstīja A. Krūmiņš (LFK 1824, 269, 270), kādus vārdus tai deva Jānis Šperliņš grāmatā “Senās suitu kāzas un ķekatas” 1937. gadā, tā to “Suitu sievas” dzied vēl šodien. Nevienam lopam nav tik grūt, kā dzērājpuiša kumeļam. Cik bēdīgs stāv tas […]

Nākamās 5 dziesmas varētu dēvēt par dzērāju dziesmām. Pirmā no tām ir dziesma “Dzert man alu, brandavīnu”. Lai stāv manis padomiņis ar puišiemi runājoti, runājot. Ar puišiemi runājoti ledu bāzu kabatāi, kabatā. Tā izkusa puišiem sierdes kā tas ledus gabaliņis, gabaliņš. Ciers bez kāta, puiss bez prāta gul celiņa maliņā. Cieram kātu gan ielika, puišam […]

Ziņģe “Sieviņ vīriņ skubina” tiek dziedāta visā Latvijā ar ļoti līdzīgu melodiju, bet ar atšķirīgiem teksta variantiem. Pie šīs dziesmas teksta Veronikas burtnīcā pierakstīts: “Dzirdēta Jūrkalnes novadā, sarakstīta 1939. gada 27. jūnijā.” Rītu gribu mežā braukt un pie apses pieķērties.Es grib rītu meže braukt Cērt to apsīt šņiks un šņaks, lūst (krīt) tā apsīt brikš un […]

Savu versiju dziesmai “Ceļ mani pār par Daugavu” Veronika nodziedāja man 1989. gada 17. septembrī. Ko dosi man par cēlumu, par velti pār necelšu. Šo lenti jem par piemiņu, šis ir mans greznais prieks. Par maz tā alga, meitiņa, par to pār necelšu. Par to es savej laiviņej iekš sēdēt neļaušu. Ceļ mani pār par Daugavu, […]

“Pie siržu durvīm” Veronika “klauvēja” 1985. gada 16. maijā. La bekars 6. taktī nav īsti precīzs, bet tuvāk reāli dziedātajam nevarēju uzrakstīt. Vai saldā miegā migusi, vai lepnībā piejēmusi? Es dzird no ļaudīm runājam, ka tev ir cits tavs mīļākais. Ja tev ir cits tavs mīļākais, tad mums diviem ir jāšķirās. Ja mums diviem ir jāšķirās, […]

1985.gadā Veronika iedziedāja magnetofonā man dziesmu “Pie Elkšķens upes krastiem”. 16. maijā viņa to iesāka ar vārdiem: Uz Ventas augstiem krastiem (2x) skaists ozols līgojās. (2x) Zem viņa kupliem zariem raud skaistā meitiņa. Vairāk viņa tobrīd vārdus neatcerējās, bet jau 14. jūlijā Veronika dziesmu nodziedāja tās pamatveidā. Interesanti, ka melodija abās dziedāšanas reizēs bija viena […]

“Man tumšā naktē jāiet” ir Veronikai mātes mācīta dziesma. Tās zvaigznītes pie debess, tās man to ceļu rād.Tās zvaigznes spīd pie debess, Tās man to ceļu rāda uz zaļu jauku ieleju. Tur bija viena klēte ar trijām atslēgām. Tur gulēja tai klētē trīs jaunas meitiņas. Ai, lūdzu, mīļas meitiņas, ielaiž man klētiņā! Pa dorem mani […]

Kā Veronikas repertuārā nonākusi dziesma “Vecmeitu bēdas”, nav atšifrējams. Tai ir stabila vieta “Suitu sievu” repertuārā, jo saturu var attiecināt arī uz sevi – lielākā daļa no dziedātājām ir vientuļi cilvēki. Sen jau vīrīš pieklātos, bet kur šis lai gadītos? Iesim, meitiņs, iesim, māsiņs, reizosim uz pilsātām! Šej mūs sauc par vecām ķerrām, tur mūs sauks […]

– “Trīs dieniņas, trīs naksniņas šūpoj savu līgaviņu…” Ai, atkal par miršanu! “Šūpodamis izprasīju – kādu zārku tev taisīt?” *Vārdus es zinu, bet meldiju es nezinu momentā. Cita momenta vairs nebija. Šī saruna noritēja 1989. gada decembra beigās. Daļu teksta minētajai dziesmai pierakstījusi R. Drīzule1957. gadā (LFK 1935, 5992), bet melodijas tā arī nav. Nekā līdzīga nav ticis pierakstīts arī […]

ŠĪ dziesma ir no Veronikas “cietsirdīgo romanču” pūra. Klau, klau, uz kapiem zvana, nezin, kas mirusi. Vien meitiņ šodien glabā, kas bēdās mirusi. Es labprāt vēlos redzēt, kā tā ir apģērbta. Melns muslīns, zīda kleitiņš, ar mirtes kroniņu. Brūns zārks ar melnu vāku un dimant kājiņām. Melns krusts ar baltiem galiem, ar zelta bokštābiem. Divpadsmit […]

Dziesmu “Ai meitiņas, jūs māsiņas” es vispirms pierakstīju kā “Suitu sievu” repertuāra daļu, tātad arī Veronikas dziesmu pūrā esošu. Kamēr jūs brūtes vaiņagā un smalki šūtā kleitiņā, Jūs patīkamas rādaties un vīram prieku darīt prot. Bet tiklīdz kāzas izdzertas, tā citas stīgas uzvilktas: Par jēlu maize izcepta, par šķidru putra vārīta. Par cietu gulta taisīta, […]

Dziesmu “Kur rāvāi tāda zāle”, šķiet, zina katrs dziedošais suits. Sava satura dēļ tā bieži tiek dziedāta kāzās. Dziesma labi skan arī lielam dziedātāju pulkam, kad tiek “pievilkta” otrā balss. Pateicoties koru dziedāšanas laikiem, šāds izpildījums tiek uzskatīts par nepieciešamu, vajadzīgu, arī par skaistāku nekā parastā vienbalsība. Cilvēki, kas koros daudz dziedājuši, tercas “pievelk” automātiski, […]

“Saimniekmeitas” ir viena no “Suitu sievu” iecienītākajām dziesmām. Gurni viņām polsterēti, vaigi koši nošmērēti.Liek lai āzjūdz ziergu, āzved tās uz tierguTrīsreiz vienē nedēļē. Saimniekmeitas, tās tās lelles, mīlestības ziņģes ziņģā.Mīlestību perē, mīlestību cerē,Grib par saimeniecēm kļūt. Saimenieku vecām meitām pierē lielas krunkas metās.Zobi mutē trūkums, mugurē liels kūkums,Saimnieks vēl nav piesteidzies. Kam nav saimenieka goda, […]

1985.gada 16. maijā Veronika iedziedāja ziņģi “Tumša nakts un krēslība”. Visi mani draugi mani atstājuši. Kur nu es viens iešu, vai par pasaul skriešu? Eimu es uz lauku meklēt vienu savu draugu. Smukā meitiņ lokās, rožu ziediņ rokās. Labdien, smuk un daiļa, nāc man līdz uz mājām! Tevi neatstāšu, citu nemīlēšu. A. Lāča burtnīcā šīs dziesmas […]

Trešajā mednieku dziesmā “Suitu sievas” vairāk iedziedājušas sākumu “Viens jaunskungs jāj pie brūtes”, bet Veronika uzstāja, ka tas neesot pareizi, esot “Viens ģēģers jāj uz jakti”. Ne mostīšos, ne celšos,Jāj tu tik ātri projām, no kuriens tu atjājis –Es var bez tevis dzīvot, es var bez tevis būt. Es gribu palikt viena –Lai zibenē un rūc un […]

Otru mednieku dziesmu “Lai bij grūti, kam bij grūti” pierakstīju no Veronikas 1985. gada 16. maijā. Grūt tam bija stirnas šauti, vēl grūtāki ūdens brist. Purvus, mežus es izbridu, kungu gribu pildīdams. Simtiem stirnu es nošāvu, nevar kungus piepildīt. Mana jauna līgaviņa gaida mani pārnākam. Ja tu mani nesagaidi, klausies mani taurējamu. Citi vīri sienu pļāva, […]

Tagad pienākusi kārta 3 mednieku dziesmām. Pirmā no tām ir “Kad zaļā mežā eimu” (arī “Kad es uz mežu tieku”), kura Veronikai pašai ļoti patika. Ja vairākām dziesmām viņa iedziedāja melodiju tikai pirmajiem pantiem, atrunājoties, ka citi esot burtnīcās, tad šo ar baudu izdziedāja līdz galam. Tas bija 1985. gada 16. maijā. Par kalniem, lejām trīties […]

Ikreiz, kad atgriezāmies pie dziesmas “Es pazinu to puisīti”, es prasīju, vai tā nav rotaļa. Un vienmēr Veronika teica, ka rotaļa tā noteikti neesot. Pirmo melodijas variantu pierakstīju 1985. gada 16. maijā. Gar zemīti kājas vilka, uz aceme cepurīt. Lēni lika lielus soļus, un uz meitām neskatās. Kādu jodu tas skatīsi, kad jau sava nolūkot. Mazais […]

Dziesmu “ Situ pie loga” Veronika 1948. gada 1. augustā dziedāja A. Krūmiņam (LFK 1824, 234, 235). Es tevi iekšā nelaidīš, varbūt, ka mana nelaime. Es esmu bagāts – precēšu, es esmu smuka – neiešu! Ja tu pie manis nenāksi, tad veca meita paliksi. Labāk es veca palieku, nekā es tava līgava. Ar muti tu saki “nenāksi”, bet sirsniņ […]

Ganu dziesmu Veronika atcerējās, kad sākām runāt par viņas pašas ganu gaitām. Šo tad nu esot vienādiņ dziedājuši. Tā nav ne ziņģe, ne tautasdziesma, to savai vajadzībai salikuši paši gani. Tālāk par pļavu šī dziesmiņa arī neizskanēja. 1989. gada 19. aprīlī Veronika sāka dziedāt interesantu melodiju. Magnetofona man līdzi nebija, melodiju uzreiz uztvert un atcerēties neizdevās. […]

Dziesmu “Viens kungs pa vārtiem izjādams” dziedāja ne tikai pati Veronika, bet pa retam arī “Suitu sievas”. Vārdi gan no Veronikas burtnīcas: Kungs noņem savu cepuri un dod tai meitai labudien. Liec, lielskungs, galvā cepuri, es ir vien nabag ganu meit. Kas tu par nabag ganu meit, ka es iekš zīd un samta tērpt? Kas […]

Ziņģi “Es izjāju, jāju” pierakstīju 1989. gada 19. jūlijā. Tur tai lielā ciemā, tur tik ir vienaPēc mana prāt, pēc patikšans, ko sirsniņ mīlēt var. Neprec man pēc mantas, tas viss ir velti –Pēc patikšanas, pēc sava prāta, ko sirsniņ mīlēt var.

Ziņģi “Ko būs, vīri, jums darīt” savās uzstāšanās reizēs “Suitu sievas” izmanto ar šādu tekstu: Balta ķēve, smuka sieva, tā ir vīra nelaimīt. Balta ķēve mazgājama, smuka sieva pucējam.štātējam. Gradzens pierkste, aubes mice, zaļo zīden gāle sien. Grazni svārki, raiba sagša, triju rindu saktu redz. Baltas zeķes, mellas korpes, zīda bant pār uzsienam. Tā tā […]

Tajā pašā tikšanās reizē pierakstīju arī dziesmu “Es savu mīļu draudziņu”. Suitos tai pierakstu vairāk nav. Tik kamēr vakar, aizvakar iekš rožu dārzu cierājām. Pie rožu vārtiem sēdējām, un slaukam žēlas asaras. Kam sēdi šej un žēlojies, kam slauki žēlas asaras? Ak, kā es žēli neraudāš, kad dzirdu sliktas valodas. Ko ļaudis uz mums runā – […]

1989.gada vasarā Veronika Porziņģe nodziedāja melodiju dziesmai “Mans mīļais dzīvo tāļi”, kuras tekstu savā burtnīcā bija ierakstījusi jau jaunībā. Taisni apbrīnojama ir šī dziedātājas spēja sameklēt savas atmiņas apcirkņos vajadzīgo melodiju, ja pati dziesma, kā izteicās Veronika, nav dziedāta turpat gadsimta ceturksni. Kad mīļais mani skūpsta, tad māmiņa to redzēja. Tad māte manim prasa: vai […]

Par dziesmu, kas sākas ar vārdiem “Vien’ meitiņu es mīlēju”, Veronika teica, ka tā esot jau tād čigān dziesma. Pierakstīju to 1989. gada 19. jūlijā. Tai nāca daudzi brūtgāni, gan zelt, gan dimant kalēji. Bet visus viņa brāķēja – uz augstmaņiem tā gaidīj. Te atbrauca viens lielkuņģels, kam seši zirg priekš karietes. Nu sāk šī meitiņ iekš […]

Ziņģes “Dārtiņa pa dārzu staigā” pasītē A. Krūmiņš 1948. gada 1. augustā pierakstījis – dzirdēta no mātes Porziņģes Marijas, dzimušas 1879. gadā (LFK 1824, 242, 243). 1989. gada vasarā pierakstīju šo dziesmu otrreiz. Šeit, lai parādītu vairāk Veronikas dziedātā variantus, izrakstīju tos arī otrajā pantiņā. Mammīte, es puķes plūcu, neņemiet par ļaun, es lūdzu.Es tās puķes plūkāju un tos ziedus […]

Dziesma “Es staigāju par pusnakti” ir īsti Veronikas “gaumē”. Maz jau var fiksēt uz papīra. Šo dziesmu dziedot, Veroniku ir jāredz. Piedziedājumā šoreiz dzirdēju tikai “cam”, bet cits izpildītājs noteikti izpildīs savādāk. Es satik vienu meitiņu, kas manam prātam patika. Tā ieved mani kambarej un liek man novilkt praķeli. Tur bij vien gultiņ uztaisīt ar […]

Iesākto pilsētas tēmu turpina dziesma par “drāšpabrīķi”. Teksts ir numurēts LFK 1935, 6056, bet melodiju Veronika nodziedāja 1985. gada 14. jūlijā: Diži, mazi, veci, jauni, visi iet kā brikš un brakš. Kāds tautietis man vaicāja: kas tie tādi varoņi? Šloseri un dreimaņi, smalku ķēžu kalēji. Vakarē, kad darbu beidza, visi balti mazgājās. Visi balti mazgājās, krodziņēi pulcējās. […]

“Rīga, Rīga, tā vien saukā” ir jautrāka dziesma. Teksts atrodams LFK 1935, 6055 ar dažiem variantiem, bet nav Veronikas varianta 7., 9. un 16. panta. Krietni zirgi, briesmu lietas, tur var brīnēties no vietas. Kučieri ar garjam bārdam sēd uz buku, laiž uz kāzām. Kā no Aleksander durvīm, tā līdz Pēter baznīc vārtiem.Kā no Aleksander […]

Dziesmai “Šei bij viens bāra bērns” melodiju pierakstīju 1989. gada 19. novembrī. Tur jāja viens jauns puis[s] pie viņa lūkoties. Ne ilgi dzirdēju: šī meitiņ slima guļ. Tad eimu klausīties, ko baznīc pulkstiens sak . Tas baznīc pulkstiens sak: tā meitiņ miruse. Tad eimu skatīties, ar kādiem zirgiem ved. Ar baltiem zirgiem ved, ar melnām vērzelēm. […]

Vissenākajās Veronikas burtnīcās, kuras datētas ar 1935. gadu (LFK 1708, 242), dziesmai dots virsraksts “Pavasars”. 1948. gada 8. augustā viņa to dziedāja A. Krūmiņam (LFK 1824, 296, 297). Pavasarī ziedēj ābeļu koki, putniņi kuplos zaros dzied. Pilskungs ierauga bēdīgu karavīr, pilskungs jautā: “Ko tu bēdājies?”“Ko tu, šķošķi, bēdājies?” Mans mīļš pilskungs, man liels bēdas: mana jauna brūtīte […]

Pirmoreiz dziesmu “Ko līdzēja griķus sēt” Veronika dziedāja 1948. gada 1. augustā A. Krūmiņam (LFK 1824, 254, 255, 256). Sēju linus, tie izauga mālaiņaje zemītej. Zelta oriņ, dimant gredzen, to es valkāj, meitiņ būdam. To ir vis mans vīrs izdzēris, tas caur viņa rīkl ir skrējis. Tādu žulik krūmos dzīšu, sevim citu draugu gūšu. Veronikas burtnīcās 5. […]

Dziesmai “Apkārt kalnu, gar kalniņu” Veronika nekādi nevarēja atcerēties melodiju. Viņa ilgi dungoja pie sevis dažādas skaņu kombinācijas, bet visas “atmeta”. Sāka no jauna. Tad, it kā atvainodamās, noteica: “Jākunkuro, tad es viņ varbūt uztrāpīs.”Par īsto tika atzīta šī melodija, kuru Veronika nodziedāja 1989. gada pašās beigās. Kad uzkāpu kalniņē, dzierdēj ļaudis runājam. Dzierdēj ļaudis runājam, […]

Par smuko puišeli ar balto muti, ko man Veronika dziedāja 1985. un tāpat arī 1989. gadā, neviens cits suits folkloras vācējam nav dziedājis. Lai gan teksts jau 1957. gadā ieguva numuru LFK 1935, 5896, tomēr, liekas, Veronika to nedziedāja, jo dažas teksta rindiņas ir ārpus ritma. Vai tu jāji, vai nejāji, tur neviena navaid. Viena veca preilene, […]

Dziesma īpašus komentārus neprasa, tā zināma plašai auditorijai. Es šeit tikai pieminēšu teksta interesanto nobeigumu. Jau agrā jaunībā pierakstot tekstus, Veronika saglabāja tos krāsainākus, bagātākus. Tie nepakļāvās laikam, no tiem netika izveidoti “atvieglotie” varianti. Tie cēla jaunus likumus lai miezit nesējam. Mēs viņu laukā iesējam, ar ārkliem aparam. Kad miezits galvu pacēla, tad visi brīnījās. […]

Šī dziesma suitos daudz dziedāta, bet tik plašu tekstu kā Veronikai es citiem neatradu. Tur sēdēj divi mīļākie, kam vēl viens gads ir jāreizo. Ja tev vēl viens gads jāreizo, tad negribu es pie cita iet. Tad eimu rožu dārziņā un sēd apakš kuplas ābeles. Te atjāj viens jauns puisītis: ak, meitiņ, ko šej sērojies? […]

Dziesmu “Spēlēju, dancoju” Veronika man dziedāja 1985. gada maijā. Izpildīja to ļoti ātrā tempā, sev ērtajā mazajā oktāvā. Jau šī spēlīte drīz pagalam, sāk šī meitiņ raudāt. Neraudi, neraudi, mana jauna brūtīt, es tavu godiņ aizmaksāš. Es tev došu trīs simtu dālderu un savu jauno brāli. Negribu ne tavus trīs simtus dālderu, ne tavu jauno brāli. […]

Šo dziesmu Veronika kopā ar “Suitu sievām” draiski dziedājusi uz ļoti daudzām skatuvēm, bet dziesmu, liekas, mācījis Jūrkalnes lielais dziedātājs Augusts Lācis. Vienu sauju name sviedu, otru piena kambure. Kamēr māte riekstus slauka, es pie meitām istabe. Meitiņ, zelta drostaliņa, gul pie manis šo naksniņ! Ja gulēsi šo naksniņu, tad gulēsi visu mūž. Labāk gulu […]

Dziesmu par trim meitiņām Veronikas burtnīcā atrada R. Drīzule1957. gadā (LFK 1935, 5975), bet ierakstīta tur tā bijusi daudz senāk. R. Drīzules pierakstos dziesmas sākumā izlasāms dīvains piedziedājuma variants, bet pie pēdējā panta jau tāds, kādu to Veronika dziedāja. Interesanti, kā viņa šo dziesmu iemācīja “Suitu sievām”? Viena bija tieva, gara, otra bija zema, resna. Otra bija zema, […]

Protams, ka lielāko dziedātājas Veronikas Porziņģes repertuāra daļu veido dažāda vecuma ziņģes. Jau no agras bērnības tiekoties ar folkloristiem, viņa pati mēģināja nodalīt tautasdziesmas no jaunāku laiku dziesmām, bet īpašu piekrišanu nedeva ne vienām, ne otrām. Visas viņas dziesmas viņai bija tuvas un mīļas, tās bija SAVAS.Dziesmu “Jaunskungs” (teksts arī LFK 1935, 5976 R. Drīzules pierakstos) […]

Šīs dziesmas tekstu 1957. gadā pierakstīja R. Drīzule (LFK 1935, 5989), bet melodiju, kuru Veronika centās dziedāt 1989. gada decembra beigās, man neizdevās atšifrēt. Manai dziedātājai vairs nebija spēka. Ļoti iespējams, ka arī atmiņā šī dziesma nebija iegūlusies tik cieši, lai balss automātiski varētu melodiju restaurēt. Bet, lūk, teksts: Nu dosimies ceļā ar taurēm, bazūnēm,Ar priecīgām dziesmām uz […]

Dziesmai “Sarkanais rīts” tekstu Veronika raiti deklamēja, bet melodiju dungoja, dungoja, bet tā arī neatcerējās: Sarkanais rīts, sarkanais rīts,Tev varbūt nāks nāve līdz.Drīz jau trumentes sāks skanēt,Sēru nāves dziesmu zvanīt manUn dažam biedram līdz.

No kurienes atmiņā palikusi dziesma “Icikem borakem”, Veronika pati neatceras. Tā esot žīdu dziesma. Dziesmu viņa dziedāja ar tādu artistiskumu, ka var tikai nožēlot nošu fiksācijas mazās iespējas. Katru takti viņa sāka ar paātrinājumu, beigās salēnināja. Oj, vej Veronika veidoja kā komisku nopūtu. Dziesma ierakstīta magnetafona lentē 1989. gada 19. jūlijā. Te vins ēde cāle gāle, […]

Dziesmas “Mans mīļais” (Veronikas dots virsraksts) teksts ir kārtīgas ziņģes vērts. Melodija ir raita, maršveidīga, tās noslēgums uz septītās pakāpes dod spēcīgu impulsu atkārtojumam. Dziesmu pierakstīju 1989. gada 9. decembrī. Un ja tev cits kāds gadītos, tad neapsolies tam. Tad atmin savu mīļāko, kas karā aizgājis. Kas nu ir karā aizgājis, un ķeizaram jādien. Tam ķeizaram […]

“Urjā, sveiki, karja vīri!” arī ir karavīru dziesma, kuru Veronika iemācījusies no savas vecāsmātes māsas, kas dzīvojusi Apriķos. Viņai bijusi ļoti skaļa balss, parasti lielījusies: “Kad es to dziesm uzlaid, tad visi mūri līgojās!” R. Drīzules pierakstos piezīmēts, ka teicēja šo dziesmu dzirdējusi no kāda veca ebreja tirgotāja pirms apmēram 20 gadiem (LFK 1935, 5891). Dziesmas […]

Stāstu par šo dziesmu iesākšu ar mūsu sarunas fragmentu:– No kurienes tev šī dziesma?– Turpat, kur visas citas. Kur tā māte viņu rāvuse, to es nezin. Mātes brāļi kādreiz karā prom bi. Kad apprecējās, te jau viņa nevienu dziesmu neiemācījās. Karavīru dziesma “Apkārt kalnu gāju” Veronikas atmiņā iegūlusi dziļi, dziļi – starp 1985. un 1989. gada dziedājumiem […]

Lielās dziesminieces repertuārā atrodamas vairākas karavīru dziesmas, kuras esot mācījusies no savas mātes. Mātes brāļi krievu ķeizara armijā dienējuši 25 gadus. Mājās pārnākdami, atnesuši arī dziesmas. Viena no tām ir “Karjā ejot”. 1957. gadā R. Drīzuletekstu pierakstīja, bet atzīmēja, ka teicēja melodiju neatceroties (LFK 1935, 5991). 1989. gada ziemā Veronika šo tekstu dziedāja ar visai populāru melodiju, bet […]

Man ir pamatotas aizdomas, ka arī ķekatu dziesmai ir Veronikas pašas sacerēta melodija. Minam nātras, minam zāles, lai aug balti kāpostiņ. Ķekatāi, ļekatāi, leksim kāļu dārziņā. Lai aug kāļi, kāpostiņi rūtaiņami lapiņam. Jaunas meitas, neguļati, eit raugati govju stall. Ķekatiņas ielaidušas stallī mazas raibaliņs. Slinki puiši, neguļati, eit raugati ziergu stall. Ķekatiņas ielaidušas stallī bērus […]

Līdzīgs ir stāsts par dziesmu “Kur gul Ziemsvētki”. Ir teksts, četrrinde, ir tās varianti. Pašas teicējas burtnīcās neatradu, bet R. Drīzuleto pierakstīja no Veronikas 1957. gadā (LFK 1935, 5966): Kur gul Ziemsvētki atnākdami?Rije, rije, pažobelej.Kur gul Ziemsvētki atnākdami?Zierdziņu stallej, pažobelej.Kur gul Ziemsvētki atnākdami?Aitiņu stallej, pažobeleji. Viņa pati stāstīja, ka esot sākuši tincināt, vai nu tādam tekstam nezinot […]

Ziņģi “Aiz upītes mani sauca” Veronika man dziedāja 1989. gada vasarā, teksts arī LFK 1935, 5897: Jāj, brālīti, droši pāri, neslīks tavis kumeliņis. Gar malami niedres auga, viduj skaidra, balta smilkte. Zobens grieza baltu smilkti, ūdens skalo kumeliņu. Droša dūša puišeļami, skaidra spalva kumeļam. 1985.gadā šo tekstu Veronika dziedāja ar visā Latvijas teritorijā pazīstamo melodiju “Strauja, […]

Neliels fragments no mūsu sarunas:– Jo tad jau, kad to dziesmu vajadzēja, tad kādu meldiju pajēma.– Tad redz, kā jūs esat šmaukušās!– Viņi tač to neviens nezin! Es jau tas “spekulants”, jo šīs manas dziesmas un mani meldiņi.– Es nezinu, cik es i šmaucis, cik man tie grēki vien.– Tie spekulētie meldiņi visi ir manējie. […]

Daudzie koncerti kopā ar “Suitu sievām” prasīja plašāku dziesmu satura izvēli, nekā pašu dziedātāju atmiņās varēja sameklēt. Un tā, izmantojot latviešu tautas dzejas ritma universālumu, senajām melodijām radās jauni teksti. 1948. gada 1. augustā Veronika Porziņģe A. Krūmiņam dziedāja šādu dziesmu (LFK 1824, 240, 241): Divus devu brālīšam, trīs es pati paturēju. Par to vienu zirgu pirku, […]

Diemžēl nav vairs noskaidrojams, kā latviešu kāzu ceremonijā tika iekļauts fragments no Karla Marijas fon Vēbera operas “Burvju strēlnieks” (sarakstīta 1820. gadā, pirmoreiz uzvesta 1821. gadā). Veronika kopā ar “Suitu sievām” 1984. gadā to dziedāja šādi: Tu septiņs gadus vērpusi, tos baltos linus kāsi,Un brūtes kroni pelnījse, lai spīd tev galvā spoži. Daudz zēni steidzās izredzēt to sev […]

Daudz jaunākas cilmes ir otra mičošanas laikā dziedātā dziesma. Alsundznieces to 1978./79. gada ziemā iedziedāja skaņuplatē šādā variantā: Celies, gulbīt, no ūdeņa, es no ļaužu valodāmi. Sniedz, tautieti, baltas rokas, noņem māsas vaiņadziņu. Noņem māsas vaiņadziņu, liec savāi māsiņai. Valkā gudri, vīra māsa, mūs māsiņas vaiņadziņu. Nerūsini, nepelini, nekar melle vadzīteje. 6.pantu nesaprotamu iemeslu dēļ sievas […]

Pazīstamākā no mičošanas dziesmām suitos ir “Ko gribi, māsiņa”. Teksts Veronikas burtnīcās pierakstīts divreiz. Sākšu ar īsāko: Par gadu aizgāju rozīti raudzīt. Vai auga diža, vai zied grazni. Norāvu ziediņu, pin vainadziņu. Svētrītu tecēju baznīcej. Satiku tautieti kumeļu jūdzam. Tautietis prasīja: dod vaiņadziņu! Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu? Vai gribi, es došu rudzim sēklu? Negribu, […]

Diemžēl dziesmai “Kāpu, kāpu kalniņej” melodiju Veronika tā arī nevarēja atcerēties. Bet teksts ir interesants: Kāpu, kāpu kalniņēji, pašai kalnu galiņāji. Es redzēju visu jūru, visas jūras braucējiņs. Divi baltas laivas nāca, ar puišiemi pielādēts. Ikvienaji meitiņaji par puisīti izdalīj. Vecā Trīna pierti kūra, tā palika bez nevien.Ai jūliņ pollarā… No visa bagātā un sarežģītā […]

Arī šo dziesmu es pierakstīju kā “Suitu sievu” (tātad arī Veronikas) repertuāra daļu. Vaļā durvis, vaļā logi, nedzierd rūcam dzirnaviņas. Iznāk māte raudādama, asariņas slaucīdama: Velc, brālīti, melnus svārkus, sedlo savu kumeliņu. Jāju dienu, jāju nakti, sav māsiņu meklēdams. Uzjāj vienu augstu kalnu, sažvadzinu iemauktiņus. Iznāk trīsi tēva dēli, dzelteniemi matiņiem. Divi mani pašu veda, […]

Ir arī otra dziesma par divām laiviņām, kas peld pa jūru. Suitos dzied tikai to, bet citos Latvijas reģionos tā pazīstama arīdzan kā rotaļa. Veronika dziesmu “Div’ laiviņas peld pa jūru” kopā ar suitenēm jau daudzus, daudzus gadus dziedāja uz skatuves. Pēdējā pantā kāda no vadītājām iestudējusi dramatisku salēninājumu: Viena bija puišu laiva, otra jaunu […]

1985.gada 16. maijā Veronika man dziedāja dziesmu “Kad tie puiši prūšos gāja”, teksts atrodams arī R. Drīzules pierakstā (LFK 1935, 5890). Meitas vakti izlikušas uz visiemi celiņiemi. Puiši bija gudri vīri, nojēmuši ūdens ceļu.Puiši bija gudri zēni. Kas tur nāca pār jūriņu, kas tās niedres brakšķināja?kas tās niedres brikšķināja? Divi laivas meitu nāca, trešā – jauni puisēniņi. […]

Dziesma “Ar rozēm kaisu istabiņu” pirmoreiz dziedāta A. Krūmiņam (LFK 1824, 250, 251). Veronika šo dziesmu 1985. gadā man nodziedāja gluži tāpat kā 37 gadus atpakaļ, bet 1989. gada beigās bija cits dziesmas noslēgums. Kad redzu citu atjājamu, tad slauku rozes pabeņķē. Tad slauku rozes pabeņķē un lec pa logu dārziņē. Aiz rožu krūma klausījosi, ko tēvs ar […]

Par dziesmu “Es iejūdzu vāverīti” ir grūti teikt, vai Veronika to iemācīja suitenēm vai kopā ar viņām mācījās no kāda cita avota. Melodijas variants man ir tikai tas, ko visas sievas dzied unisonā savās uzstāšanās reizēs. Zīda grožus apgrožoju, lai neskrēja eglienāi. Lai skrej tautu sētiņēji, kur meitiņas daiļas auga. Sajāj tautas pilla sēta, sajem […]

1989.gada decembrī Veronika nodziedāja melodiju dziesmai “Div’ brālīši dravenieki”. Tās tekstu 1957. gadā pierakstījusi arī R. Drīzule (LFK 1935, 5990). Trīs meitiņas lielijās pār Daugavu pārpeldēt. Divas labi pārpeldēja, trešā grima dibenāji. Vai tai bija zelta kronis, vai no sīka sudrabiņa? Trīs gadiņus Rīga rīb, kas to Rīgu rībināja? Tai meitaji kroni kala, kas noslīka Daugavāji. Par […]

Dziesmu “Es maza meitiņa”, Veronikas dziedātu 1948. gadā A. Krūmiņam (LFK 1824, 248, 249), J. Vītoliņš publicējis krājumā “Precību dziesmas” ar numuru 813. Man jāja precnieki trīs reizes dienā. Trīs reizes dienā, trīs vakarāi. Ieraugu tautieti pār lauku jājam. Es teku namēi mutīti mazgāt. Ieraugu tautieti gar vārtiem jājam, Es teku pretimi vārtiņus vērti. Vārtiņus vērdama sāk žēli […]

Dziesma “Miezīšami balts miltiņis” Veronikai bija viena no vistuvākajām. Teksts fondos nonāca ar viņas burtnīcām jau 1935. gadā (LFK 1708, 244), bet pirmoreiz dziedāts A. Krūmiņam 1948. gada augustā (LFK 1824, 252, 253). Bajārami daiļas meitas, ko līdz daiļas – netikušas. Tīšum jāju svētu rītu pie bajāra daiļas meitas.pie bajāra meitiņāme. Kuplis auga ozoliņis bajāriņa pavārtēji. Tur piesēju kumeliņu, […]

Dziesma “Tumša, tumša tā eglīte” ir kļuvusi labi zināma daudziem dziedātājiem, dzīvojošiem dažādos Latvijas nostūros. Tās draiskais teksts un raiti ritmizētā melodija piesaista arī lauku kapelu uzmanību. Veronika šo dziesmu dziedāja jau 1948. gadā (LFK 1824, 224, 225). Tālu, tālu tā sētiņa, kur aug mana līgaviņa. No kurienes tu, puišeli, ar tik jauku valodiņu. Es, māmiņa, […]

1989.gada septembrī Veronika tekstu dziesmai “Meitas mani melni sauca” nodziedāja ar melodiju, kuru viņa pati citā reizē dzied ar citu tekstu kā dziesmu “Visi ciema suņi rēja”. Sēd iekšēje, līgaviņa, lai rej suņi, nebaidies. Lai rej suņi, lai dzied gaiļi, es kumeļu noturēšu. Es kumeļu noturēšu ar abāmi rociņām. Ar abāmi rociņāmi, ar tām sikšņu […]

Vairāk kā četrdesmit gadu ir starp abiem dziesmas “Ciema meitas žēli raud” pierakstiem. 1948. gadā pierakstītajā variantā A. Krūmiņam kā vairāk ticamas ritma figūras pirmajās taktīs šķitušas lielās trioles (LFK 1824, 230, 231 – 233). Šādu šīs dziesmas tekstu 1957. gadā pierakstīja arī R. Drīzule (LFK 1935, 5974). Neraud žēli, ciema meitas, tā nebija mana vaina. Tā jau jūsu […]