1989.gada 9. decembris mums bija bagāts ar jaunlaiku dziesmām. Dziesmā “Vīst lapas manam rožu krūmam” šaubos par uztakts pareizu ritmisku pierakstu, bet Veronika to patiešām tā arī “sagrūda”.
- Vēl vienu sārtu rozes ziedu tu manos matos spraudīsi,
Vēlreizi skūpstu tavas lūpas, Dievs zina, vai mēs vēl tiksimies.
- Tu iesi projām, es palikšu, tu citai matus glāstīsi,
Un citas sārtās rožu lūpas tu mīļi, mīļi skūpstīsi.
- Pie citas laimīgs nebūsi, pie citas krūtīm dusēdams,
Bet varbūt kādreiz iedomāsi to meiteni, ko mīlēji.
- Pār dūņu purviem dzērves klaigā, tās bārgais rudens projām sauc.
Vīst lapas manam rožu krūmam, vīst mana agrā jaunība.
