Maijs Romas katoļu baznīcas kalendārā ir svētās Jaunavas Marijas mēnesis, tad Dievmātei tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas, saukti arī par Maija dziedājumiem. Šie dziedājumi notiek ne tikai Latgalē, bet arī Kurzemē Suitu zemē.
Uz pirmo Maija dziedājumu suitos aicināja Lidija Jansone savas dzimtas mājās “Gāčas”. Tā kopīgi sanākot pie piecpadsmit krustiem, tiek nolikti pavasara ziedi, aizdegtas svecītes, skaitītas īpašas Rožukroņa lūgšanas un dziedātas dziesmas, lai slavinātu Jaunavu Mariju. Un pats svarīgākais tiek dziedāta Vissvētākās Jaunavas Marijas litānija. Ticīgie ļaudis no Suitu pagastiem satiekas un skaita lūgšanas, kā jūrkalniece Terēze Priedoliņa teica: “Re, cik mēs visi te skaisti satiekamies, padziedam, palūdzam par mieru, par mūsu tautu, mājām un ģimeni. Noslēgumā tiek nodziedāta dziesma “Debess Karaliene” un ieturēta pašu sarūpēta maltīte.
Visi šie krusti nes līdzi savu stāstu, par kuriem vēlos pastāstīt tuvāk.
Maija dziedājumu tradīcija ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Ar Maija dziedājumiem Suiti kopā ar Latgales katoļiem stiprina šo 200 gadu seno tradīciju Latvijā.
Priestera Pētera Upenieka grāmatā „Balandnieki” rakstīts, ka Suitos bijusi tā īpašība, ka lūgšanās ļaudis dalījušies tādos kā divos koros (vīru un sievu) proti, pus lūgsnu skaļi lūdzas vīri, otru pusi sievas. Citāts: “Vareni atdalījās vīriešu balsis. Tā ir Kurzemes vecā tradīcija, ka dziedāšanā nosacītāji ir vīrieši. Tas jaunajam priesterim patīk. Viņš drusku bijis arī Latgalē. Tā ir pilnīgi katoliska vide ar katoliskajām tradīcijām, bet tur dziedāšana baznīcā un bērēs palikusi it kā sieviešu pienākums. Vīrieši dzied maz un nekad neuzņemas vadītāja lomu.
Tas ir laiks, kad īpaši Dievmātei veltīt „garīgus ziediņus”, tas ir praktizēt īpašas atteikšanās vai vingrinājumus tikumu izkopšanai. Neba jau velti latvieši ir nodēvēti par dziesmoto nāciju, jo arī šīs ik pārdienas lūgšanas pie kāda no krustiem Suitu pusē tiek noslēgtas ar dziesmām Pestītāja un Dievmātes godam, tā kā tikai mūsu tauta to māk”.
Tas ir laiks, kad tuvējie un tālākie sabrauc, lai pēc lūgšanas iespējams pārrunātu par vēl apdarāmajiem pavasara darbiem un uzklausītu citu pieredzi. Tur rodam spēkus, lai viens otru stiprinātu un mudinātu vēl citus labus darbus darīt!
Alsundzniece Antonija atcerējās, ka Alsungā pirms 2. pasaules kara bijuši vairāki Ceļa krusti, kas padomju laikos iznīcināti. „Viens tāds bija starp sarkano skolu un Alsungas staciju. Atceros, kā trīs vīri to zāģēja, – toreiz negaidot uznāca stiprs negaiss ar zibeņiem.” Viņai palicis atmiņā, ka krusts neesot sadedzināts, bet gan ierakts zemē, iespējams, lai saglabātu vēlākiem laikiem. „Es domāju, ka varbūt nav jāmeklē jaunas vietas, kur tādus krustus uzlikt, drīzāk derētu izzināt un atjaunot tur, kur tie iznīcināti.”
Šo tradīciju Romā 1750. gadā ieviesa jezuīti, bet, sākot ar 19. gadsimtu, Maija dievkalpojumi kļuva pazīstami visā Eiropā.
Literatūras avotos minēts, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu Maija dziedājumu tradīcija suitos atjaunota 1993. gadā. Krucifikss, jeb Ceļa krusts – katoliskās Suitu zemes simbols, neatņemama ceļmalas vai viensētas sastāvdaļa. Veidots no koka ar krustā sistā Jēzus tēlu ir savdabīgs mākslas darbs. Suitos krustus sāka uzstādīt 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Pēc 20. gs. 40.-ajiem gadiem daudzi tika iznīcināti. 90.-ajos gados Suitu zemes ļaudis pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu.
Svarīgi būtu saglabāt aprakstus par vēsturisko Ceļa krustu vietām mājaslapā, tas sniegs iespēju interesentiem atrast tieši to Ceļa krustu, kas viņu uzrunā. Tāpēc tiek izveidots neliels apraksts par zināmiem Ceļa krustiem, kur vēl joprojām notiek Maija dziedājumi.
Krusts pie ugunsdzēsēju depo Alsungā
– iepretim netālu no Alsungas ugunsdzēsēju depo. 1993.gadā pirmais mēģinājums Suitu zemē atjaunot agrāko tradīciju. Krustu iesvētīja draudzes prāvests Agris Lēvalds.
https://ej.uz/krustu_iesvetisana_1993
Otro krustu, šajā pat vietā atjaunoja 2016. gada 2.maijā, ar Liepājas bīskapa Viktora Stulpina svētību. Krusts tapa pateicoties Alsungas draudzes saziedotiem līdzekļiem un to izgatavoja Augusts Raģelis. Tā kā krusts atrodas pāri ielai no Alsungas ugunsdzēsēju posteņa, tam dots nosaukums “Ugunsdzēsēju krusts”. Bīskaps V. Stulpins, runājot par krustu, teica, ka tas vienmēr ir ticības apliecinājums un neviens nevar palikt vienaldzīgs pret to, jo ir cilvēki, jau no Jēzus laikiem, kuri noliedz krustu, bet citi, kā apustulis Pāvils saka, ka tajā ir spēks. Pie krusta ir novietota arī plāksne ar Jāņa Evaņģēlija vārdiem: Jēzus sacīja: “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis. (Jņ 12,32) ” Pēc svētības, kuru deva bīskaps, tika pirmo reizi atskaņota un nodziedāta jaunā suitu dziesma, kas bija rakstīta kā lūgšana un kurai vārdu autore ir Lidija Jansone, bet mūziku komponēja Iveta Akeldama.
Zaļumu krusts Alsungā
Netālu no avotiņa
Par Zaļumu krustu atceras Annas Zaļumas stāstīto Dzintra Freiberga Veronikas Simtnieces (meitas uzvārds Zaļuma) meita mājas Zaļumi saimniece.
Šis krusts pie mājām bijis jau no senseniem laikiem, viņai par to stāstījusi vecāmamma un mamma.
Dzintras vecāmamma Margrieta Zaļuma 1949. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju, Zaļumos atgriezās 1956. gadā. Tad tas krusts tur esot bijis sliktā stāvoklī, krustam apkārt bijusi neliela sētiņa. Atjaunotās Latvijas laikā apmēram ap 1994. gadu, tante Anna lūdza kaimiņu Māri Freibergu uzstādīt jaunu krustu. Māris arī uzstādījis vienkāršu koka krustu, bez betona pamatnes, tāpēc tas sācis bojāties, kā rezultātā es 2015. gadā ar Pētera Puzāna un priestera Andra Vasiļevska palīdzību krustu atjaunoja, lai kalpotu ilgi krustu novietoja uz betona pamatu. Ar priestera Vasiļevska gādību pie krusta pielika Pestītāja tēlu un krusts 2015. gadā tika iesvētīts un vēl joprojām regulāri katru gadu tur notiek Maija dziedājumi. “Kad Alsungā ir lieli svētki tad parasti pie krusta nolieku ziedus. 2023. gadā pie krusta iestādīju flokšus, tie atgādina man par dzimtajām mājām, bērnības smarža atsauc atmiņā vecvecāku, kuri bija stipri savā ticībā” stāstus ar sirsnību atceras Dzintra.
Silenieku krusts Alsungā
Sileniekos, Alsungā pie dīķmalas.
Silenieku saimnieka Jura Lipšņa stāsts: “Silenieku dīķmalas krusts tapa ar prāvesta Viktora Grebeško svētību. Alsundznieki lielāko tiesu ir katoļi, un dažās mājās ir krusti. Tas ir tur, kur cilvēkiem savulaik bija lūgšanu vieta, kur satikties un garāmbraucot pārmest krustu. Es prāvestam Viktoram prasīju – varbūt arī man ceļmalā vajadzētu krustu? Teica – ja taisi krustu, tad nevis ceļmalā, bet mājā, jo ceļmalā pietiek krustu. Es jau biju sagādājis materiālus – lēnā garā tie bija iekrauti klētī zem visādiem citādiem krāmiem. Tie tur stāvēja, un es neuztaisīju krustu.
Priesteris Viktors nomira. Un kad sākās suitu atmoda, apmēram 2008. gadā, Grigorijs Rozentāls, mans draugs un kaimiņš, kādreiz arī domes priekšsēdētājs bijis, ierīkoja vienu krustu. Pēc tam uzlikām vienu krustu arī Alsungā pie baznīcas. Un tad kaut kā likās – vai nav pienācis arī mans laiks?
Atbraucis uz Sileniekiem ciemos prāvests Andris Vasiļevskis un teicis Jurim – kur tev tie koki? Iznesis ārā, parādījis, un prāvests ieminējies – atpakaļ vairs nenes, lai paliek! Aicināju talkā prāvestu Andri, diakonu Mihailu Volohovu no Alsungas, Grigoriju Rozentālu un dēlu Jurģi. Tas bija 2009. gadā, un tajā gadā pie mums arī bija pirmais dziedājums. 2010. gadā viens no 3.Starptautiskā burdona festivāla pasākumiem notika Alsungas Silenieku mājās, kur vietējie ļaudis sanāca tradicionālajam Maija dziedājumam pie krusta. Lai gan ne visi folkloras ļaudis atzīst ar baznīcu saistītas aktivitātes, tie, kas bija Silenieku dīķmalā, notiekošajā ne tikai noraudzījās, bet mēģināja arī dziedāt līdzi”.
Stūrīšu krusts
Pie Vecā suitu ceļa Adzes (Gudenieki)-Ēdole un Alsungas – Kuldīgas krustojumā.
Dīķenieku saimnieka Grigorija Rozentāla stāsts: “Stūrīšu Ceļa krustu atjaunojot, visbūtiskāko atceros tā vieta izvēli. Tam veltīju visvairāk laika, vēlējos, lai tas atrastos pēc iespējas tuvāk tajā vietā, kur tas bija pirmskara laikā. Tā ir ļoti veca krusta vieta, bet izpētot šo vietu rūpīgāk atklājies, ka krusts senos laikos bijis pašā krustojuma vidū, protams mūsdienās neviens man nebūtu devis atļauju ceļa krustojuma vidū likt krustu. Nācās nolikt to citā vietā, manuprāt, tā bija otrā labākā vieta.
Krustu izgatavoju pats, palīgā saucu draugus pie tā uzstādīšanu, un tā 2009. gada Miķelsvētkos, ar priestera Andra Vasiļevska svētību krusts tika iesvētīts. Pie krusta notiek tikai Maija dziedājumi, pie tā tika arī filmēta epizode par Maija dziedājumiem filmai “Māja pie ezera”. Man ir paradums braucot garām krustam pārmest krustu, bet es to daru arī braucot garām citiem krustiem”.
Ķīšu krusts Alsungā
Ķīši, Alsungas pagasts
Ķīšu saimniece Anita Raģele stāsta, ka krustu atjaunoja un uzstādīja mājas saimnieks Augusts Raģelis. 2008.gadā to iesvētīja priesteris Andris Vasiļevskis. Mazdēls Krišjānis Martinovs savā novadpētnieciskā darbā stāsta: “Jau izsenis starp kastani un dzīvojamo māju bijis krusts ar Jēzus statuju. Kad Suitu novadā atdzima Maija dziedājumi pie krustiem, mani vecvecāki Anita un Augusts arī atjaunoja krustu tā senajā vietā. No tā laika katru gadu maija mēnesī „Ķīšu” mājās pulcējās suitu ļaudis, lai kopā lūgtos par godu Jaunavai Marijai.”
Ķīšu krusta dziedājums iemūžināts dokumentālā īsfilmā “Nosārgāt gadsimtus” 2008. gadā. Šī filma tika veidota, kā daļa no Suitu kultūrtelpas pieteikuma UNESCO Pasaules nemateriālā mantojuma sarakstam. Gadu no gada maijā pie Ķīšu krusta satiekas ap trīsdesmit dziedājuma dalībnieki no visa suitu novada un citviet. Ķīšu saimnieki arī tur kā tradīciju dalībniekus cienāt ar zivju zupu, kas gatavota no Zvirgzdu ezera ķertām zivīm.
Zaķu krusts Jūrkalnē
Zaķi, Jūrkalnes pagasts
Krusta uzstādīšanas idejas autors Jānis Traubergs stāsta: “Vēlējos, lai krusts sniedz liecību par to , ka mājā dzīvo kristīgi cilvēki, un tic, ka caur šo krustu šī vieta tiek svētīta. Uzstādīts 2008 gadā, kopā ar mājas Zaķi saimnieku, tēti Elmāru Traubergu.
Pie koka krusta piestiprināta Jēzus statuja, kura iegādāta Polijā. Kadiķīšus vedu no Medžugorjes Bosnijā un Hercegovinā. Daudzus dāvināju, bet cik es zinu lielākā daļa to neizdzīvoja, jo nespēja pieņemt šo zemi. Pie krusta kadiķītis jau bija nokaltis un izmests sadedzināšanai, bet vēl pamēģinājām iestādīt varbūt dzīvos. Tā arī notika, nu jau nes ogas un varbūt dos citus jaunus stādiņus. Kadiķis pašreiz ir zaļš un kupls, tas tiek izmantots arī mājas un pirtiņas attīrīšanai (kvēpināšanai).
Jūrkalnes ceļmalas krusts
Vietējā sabiedrībā ir saglabājies stāsts, ka Alsungas ceļa 4. kilometrā ir krusts – piemiņas zīme jaunekļiem (rekrūšiem), kuri negribēja piespiedu kārtā dienēt cara armijā 25 gadus. Tāpēc viņi slēpās krusta apkārtnes mežos. Pēdējie bēgļi pēc dzimtbūšanas atcelšanas ejot ārā no meža ceļmalā uzcēluši krustu. Šo piemiņas zīmi vairākkārt atjaunoja. Sešdesmitos gados krustu aizdedzināja un nogāza.
Iniciators Harijs Trinkūns to atjaunoja 1989.gadā palīgs viņam bija Eduards Priedoliņš. Priesteris Gatis Bezdelīga Pestītāja figūriņu atveda no Polijas un palīdzēja to uzstādīt.
Šo krustu vietējie iesaukuši arī par Gulbju krustu, jo ceļš ved uz Gulbju mājām, mūsdienās, sakarā ar meža meliorāciju šis ceļš ir izmainījies uz Jūrkalnes pusi.
Dzērviņu krusts Jūrkalnē
Dzērviņi, Jūrkalnes pagasts
Dzērviņu saimniece Terēzija Priedoliņa stāsta, ka 1990. gadu sākumā Eduards Priedoliņs (miris 2023.gadā) pats izveidojis un uzstādījis priedes koka krustu. Krusts bijis ierakts zemē un tas drīz vien nopuvis tādēļ nācies celt otru, bet lielā vētrā arī tas nogāzies.
“2023.gadā kopā ar dēlu Reini, kurš atvedis lielu egles baļķi atzaroja, izšāvēja un nokrāsoja, tad kopā ar tēti iecementēja dzelzs rāmi, lai turētos ilgi un visbeidzot kopā uzslējuši jauno krustu. Pirms iesvētīšanas tagadējais priesteris Vjačeslavs Bogdānovs uzdāvināja Pestītāja tēlu, kurš piestiprināts pie krusta. Ēdiņš (Eduards Priedoliņš Terēzijas vīrs) atklāšanas dienā teica: “šis krusts manam mūžam izturēs”. Pie krusta nenotiek tikai Maija dziedājumi, bet arī ikdienā ejot tam garām palūdzos. Kad bērni gāja skolā, tad 1. septembrī visi pie krusta skaitīja lūgšanu, lai izdodas sekmīgs skolas gads” ar dziļu ticību Dieva svētībai atceras Terēzija.
Dzilnu krusts Bērzkalnos
Dzilnas, Bērzkalni, Alsungas pagasts
Sandras Kalnietes stāsts: “Tautastērpa stāsts veidojies līdz ar citiem dzīves notikumiem, tie viens otru papildina, bagātina un savijas kopstāstā. 2005. gadā netālu no Alsungas vīrs nopirka lauku mājas. Tās bija ļoti nolaistas, tomēr mēs nolēmām tās atjaunot. Īpašumā izrakām arī dīķi, kuram malas nenolīdzinājām, bet vienā dīķa pusē uzbērām smilšu kalnu.
2007. gādā Alsungas baznīcas draudze lūdza, vai mēs piekristu, ja kalna galā uzstādītu krustu un katru gadu maijā tur notiktu dziedājumi par godu jaunavai Marijai. Mēs piekritām, un šī krusta uzstādīšana mūs padarīja pieņemamākus Alsungas cilvēkiem. Es vairs nebiju TĀ rīdziniece, kas atbrauc un aizbrauc. Savukārt es sajutu, ka gribētu suitu tautastērpu! Jau pavisam drīz dziedājumi pie mūsu kalna krusta mani saveda kopā ar meistarieni Margrietu Smidrovsku, kura man šo tautastērpu izveidoja ar visām tamborētajām aprocēm, zīļu apkakli, jostu, košiem brunčiem, sakšu jeb trako drānu un vadmalas jaku”.
Jaunarāju un Gravu krusts Basos
par Ceļa krustu stāsta Agnese Mūrniece, dzīvo “Kalnmegņos” Basos, Gudenieku pagastā, kad drosmīgais kalpa zēns Jānis Mētelis (1831.-1879.) devies lūgt roku uz Jaunarāja mājām mājas saimniecei atraitnei Trīnei Brūderei. Pa ceļam piesēdies pie gravas malas, lai nomainītu pastalas pret zābakiem. Noskalojis avotā muti, pats sev solījies, ja atraitne viņam teiks JĀ , tad pateicībā viņš šajā vietā uzcels Ceļa krustu, kas atgādinās par to, ka viņa lūgšanas tika uzklausītas. Tā kā saimniece viņam teica JĀ, tad krusts tika uzcelts.
“Laika gaitā krusts tika vairākkārt nojaukts un atjaunots. Tālāk rūpi par krustu nesa Jāņa dēls Jāzeps Mētelis (1861.-1932.), kurš aprecēja Annu Strelēvicu (1871.-1943. Agneses vecvecāki). Viņiem piedzima 11 bērni. 40 – 50 tajos gados krusts vēl tur stāvējis, bet ģimene padomju gados maijā staigājuši pie kaimiņiem no mājas uz māju un skaitījuši lūgšanas un izdziedājuši garīgās dziesmas. Pie krustiem negāja, tas bija aizliegts. Tad, kad sāka dibināt kolhozus krustu nojauca. 1990 gadu sākumā krustu atjaunoja Jaunarāju un Gravu saimniecības īpašnieki Meinards Mētelis ar Emīliju Kolnu (2023. gadā mirusi), jo tas atrodas uz saimniecību robežas. Mūsdienās tur regulāri katru gadu notiek Maija dziedājumi” dzimtas atceras Agnese.
Krustiņu krusts
Krustiņi, Alsungas pagasts (Gudenieku un Alsungas robeža)
Krustiņu saimnieks Juris Freibergs stāsta, ka pirmais zināmais šīs viensētas krusts bijis 1925. gadā, ko uzlikuši Mēteļi. Krusts sētā esot stāvējis vienmēr, kas liecina par ticīgiem mājas saimniekiem.
“2024. gadā 8.maijā ozolkoka krusts (iepriekšējais priedeskoka) atjaunots un iesvētīts, Pestītāja zīmi uzdāvināja mūsu priesteris Vjačeslavs Bogdānovs, krustu izgatavoja galdnieks Skupels Artūrs. Tagad manam mūžam pietiks” stāsta Krustiņ mājas saimnieks Juris.
Rotkaļu krusts
“Rotkaļi”, Alsungas pagastā
Rotkaļu mājas saimnieces Ausmas Čačas stāsts “Dziļi atmiņā man palicis, ka paps (Pēteris Sīlis 1907.-1996) kādreiz teica, ka mūsmājām pretī tāds grāvis bij ceļmalā, ka tur senos laikos ir bijis krusts. Mums dārzā bija ābeles, liels ķirsis ar lielām sulīgām ogām, bet augļu koki palika arvien vecāki sāka mazāk ražot, bet aiz cieņas pret vecākiem mēs šo augļu dārzu neaiztikām, lai zied, ražo un dāvā jaukas atmiņas. Tad, kad paps nomira un pēc tam mammīte (Marija Sīle 1911.-2002. g) es domāju, tad ko darīt, kad tas ķirsis tur vairs nebūs. Ilgi skatījos uz to vietu un ik palaikam domāju, ko darīt, kamēr vienu rītu nomodā man kāda balss teica divus vārdus: “uzstādi krustu”.
Tā arī sākās kopīgs mājinieku darbs pie krusta uzstādīšanas, ar cieņu atvadījāmies no lielā ķirša un 2003. gadā uz Miķeļiem atbrauca bīskaps Lapelis un iesvētīja jauno krustu, kuru izgatavojām no priedes un kurš stāv jau 20 gadus.
Esmu pateicīga un priecīga, ka pie šī krusta ir bijuši divi bīskapi, manuprāt, tas šo krustu ticībā stiprina. Pie krusta nenotiek tikai ikgadēji Maija dziedājumi, bet arī ikdienā tam nepaiet garām, pie tā tiek pateikti pateicības vārdi, citreiz noskaitīts Rožukronis, citreiz garākas lūgšanas izskan. Tā mēs ticīgie turam cieņā šo krustu ikdienā un stiprinām savu ticību Dieviņam”.
Ugunspļavu krusts
Jūrkalnes Ugunspļavā koordinātas: 57°0’21″N 21°22’55″E
To uzstādīšanu ierosināja Jūrkalnes draudze, sakarā ar to, ka pašvaldība iznomā no baznīcas zemi uz vairākiem desmit gadiem, draudze lūdza Ugunspļavā ierīkot vietu lūgšanas krustam un uzstādīt pašu krustu. Pagasta pārvaldes vadītājs Guntars Reķis sāka organizēt darbus, lai īstenotu draudzes lūgumu.
Sadarbojoties ar vietējo galdnieku Gunti Niedoliņu tika izgatavots krusts, Guntars Reķis izveidoja sētiņu, Eduards Priedoliņš sagādāja Pestītāja tēlu (Polija) ko pielikt pie krusta. Tā kopīgiem spēkiem 2019. gadā tika atklāta šī svētvieta, kur tagad notiek Maija dziedājumi un lūgšanas. Tas ir jaunākais Ceļa krusts suitos.
Gāčas kapela
Gāčas, Alsungas pagasts
Tās ir mājas ar bagātu kultūrvēsturisko mantojumu, kurā tas nodots no paaudzes paaudzē, arī Maija dziedājumu tradīcija. Suitu tradīciju kopēja, Gāču saimniece Lidija Jansone stāsta: “pirms vairākiem gadiem te atjaunota mājas kapela. Šeit tās kapelas ir bijušas vectēva laikā. Tā kā šeit pēc mūsu izsūtīšanas bija ieplānots veidot kolhoza centru un kolhoza centrā šādas svētlietas neiederējās, to lūdza nozāģēt, ar visām skulptūrām, un jau pirmajos Jāņos sadedzināja.
Mēs nākam no pagātnes. Viss, kas vecvecākiem bija svēts, mums tomēr ir nozīmīgs arī mūsdienās”. Maija dziedājumi joprojām Gāčās notiek katru gadu.
Irbes krusts
Ceļa malā pie Irbes mājām Alsungā, iepretim vēja ģeneratoriem
Pētera Puzāna stāsts: “2018. gadā priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga ieteica būtu jauki, ja no visām pusēm iebraucot Suitu zemē būtu Ceļa krusti, kas simboliski vēstītu par katoļticību Suitu zemē. Uzrunāju vairākas viensētas, bet vislielāko atsaucību izrādīja nu jau mūžībā aizgājusi mājas “Irbes” saimniece Anna Šteinberga. Un tā sākās darbi manā uzraudzībā – egles koka baļķi nogādāju uz Alsungas galdniecību pie Aigara Pērkona, kurš palīdzēja no tā izgatavot krustu, tad sarunāts vietējais ceļamkrāns, kurš uzstādījis to. Pestītāja figūriņu no Polijas atvedis un uzdāvinājis Gatis Mārtiņš Bezdelīga. Krusta iesvētīšanas ceremoniju 2018. gadā 31. maijā atskaņoja arī Radio Marija Latvija ēterā.
Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Pat tad, ja jūs neesat reliģiozs, baznīcu apmeklējumi atstās neaizmirstamus iespaidus, jo dievnami un Ceļa krusti ir unikālas liecības par kultūras vēsturi. Ja esat ticīgs cilvēks, tad šis maršruts jums būs neaizstājams palīgs ceļojumā uz sakrālo pasauli, iepazīstiet to pasauli, kurā jūs aicina senie dievnami, atjaunotie ceļa krusti un sajūtiet Dievišķā pieskārienu.
Stāstus apkopoja un sagatavoja Ligita Kalniņa
Raks tiks papildināts ….
Izmantotas fotogrāfijas no Dzintara Lejas un citiem personīgiem arhīviem.