Suiteņu stāsti

Šeit lasāmo stāstu autore ir Alsungas etnogrāfiskā ansambļa “Suitu sievas” vadītāja Ilga Leimane. Stāstos ir aprakstīti dažādi jautri un interesanti atgadījumi šī slavenā etnogrāfiskā ansambļa dzīvē. Raksti ir tapuši publicēšanai pašvaldības mēnešrakstā “Alsungas Ziņas”, lai pašiem suitiem atsvaidzinātu atmiņā te reiz ikdienā skanējušo valodu. Katra mēneša izdevumā tiek ievietots viens stāsts.

Katr gād, kad nāk tujāk Jāņ, tad visim liel kreņķ, ka tik nenotiek akal kād nelaim. Tālab kārtībniek vienmēr izdomā kāds briesm stāst, lai tač cilēk nāk pie prāt. Un taisnīb viņim i. Bet va ta nu svešim cilēkim būt jadomā un jākreņķējās pa to, ka kāds grib dabot gāl.

Āzpagājšos Jāņos palīge sauc „Suit sievs”. Mēs uz to dižpilsāt āzbrāuc laicīg. Te pienāk klāt vairāk pogain vīr uniporme un teic, la seko viņim uz Sigulds pus, īst viet jau neteic, tā jau mēs varēt kād nobrīdēt. Abar tik daudz brauc mašīņ uz to pus, ka pogainie pazūd kā vels a vējluktur. Ko nu? Tas mūs šoperits nu gan malacs, īzbrauc Rīgei gar vien māl. Brauc, brauc, nezin jau, cik tāl. Pa laim āz mums tikpat šerp brauc avīžniek. Tie nu zvanās un noskaidro, ka mēs jau āzbraukuš policistim pa priekš liel gabal. Pēc kād laik šie i klāt, liek mums stāvēt āz krūmim, la neredz, bet paš a tiem verķim turpat netāl vaktē. Brauc nu gan vis kā dull. Ilg jau nebi jāgaid, noķēr vien īst ādain a plik gāl un lielam ķēdem ūz vēder. Kamēr kārtībniek tos dukuments isštudierē, mēs dzied:

Kur tu skriesi, šoperiti,
Ar to savu kumeliņu?
Va tev nav sevis žēl,
Va nav žēl kumeliņa?

Bet šopers pagriež gāl uz otr pus. Lāb, ka mēs nedaboj vēl pa brillem. Pēc māz brītiņ aptur mašiņ pill a sievam un mazim bērnim, mēs nu dzied, bet šoperen lūdz, la padzied vēl. Kāmēr kārtībniek pagriez mugurs, bērn iejaucās mūs bare iekš. Ej nu īsskait cik tie tur bi. Kārtībniek a nepaspēj īsskaitīt. Mēs tik dzied.

Tos tērps var redzēt pa liel gabal. No tā brīž, kā pa brīnum, vis braucēj bi tik godīg! Tā jau teic, ka tos Jāņs, paldies Dievam, liels nelaims nenotik.

No diev tiess vis notikās tā. Tik daudz ziņģāts nebi vise garje mūže, kā ziņģā viene āzpagājše vasare vien. Suitens bi uz īķēršen. Knap paspē krekl īzmazgāt un pa jaun korps nopucēt. Gandrīz katre nedeļe pa duj kāzam. Un ku vēl cits rikts.

Un tā nu bi tai reize. Dātum jau bi sazīmēt liel gabal ūz priekš. Mēs jau riktējās tik uz mičošen, a to pārējo kaut kā tik gale vedēj. Dikt jau netīk pa nakt apkārt kulties. Abar, kas jādar, tas jādar. Sievs bi sadalījšās pa div daļam. Vien porcij ziņģāj kaut kur pie Zviergžģa. Tām pārējam jākuļās bi uz Saraiķim, nu tas i tur pie Mēdzs. Šopers labs. Gruzīns jau vienmēr laiž ka suitenem mat pur vien.

Tā nu i pulkstiens nakte pus dipadsmit. Mašiņ piestūrē gandrīz pie namdorem. Ruč teic Gruzīnam: „Še, pazvan un ūzpras, kad mēs var iet iekše, es nevar saredzēt to nummur”. Uz laps bi dīv cipar. Šopers, neko ļaun nedomādams, zvan uz to, kurš piermais pagadās, pa krēsl neko jau a nevar redzēt, un svarīg noteic, ka suitens i klāt un var sākt to šept. Klausule atskan samiegojsies sievs balss: „Jēziņ, tās kāzs jau tik pa div nedeļ!” Gruzīns no tiess paliek nīgrs. Ko jūs mān te nes caur! Ku jūs liek zvanīt?

Patiesībe tas īstais bi tas otrs nummurs. Beigās jau viss izgā gauž lāb, bet tā siev, ko pa nakt piecēl no mieg, neāzmig līdz piermim gaiļim. Pēc div nedeļ mēs jau tur a bi klāt un rāv vaļ pa vis naud.

Bi kārst jūlij dien. Gā uz vakar pus. “Suit sievs” bi Rīge nogruntējšās Maze Ģilde paše pierme rinde un gauž ūzmanīg lūrēj, kā pa vec mod krist bērn. Kā jau tāde reize, dzierd tik šūpuļdziesms. Ručam un man (Ilge) tā ūznāk miegs, ka nevar galīg vairs tikt gale. Paliek bail, ka neāzmieg un nenogāžās no beņķ ūz grīd. Pa klusam īzlavījās āre un āzgā uz kapejnīc „Mellais kaķs”. Man nebi līdz naud. Ručam četer lat bi. Mundrumam ierāv vien balzam, pa viers ūzdzēr nu īst jiptīg kapej, tik brang, ka mut rāv čokure. Palik gauž priš dūš. Nu varēt iet apakļum, vādzēt tik āzmaksāt. Mēs paskatās rēķine, mat sacēlās stāvs, seš lat vis tā skād. Ko nu? Es lik Ručam pasēdēt pa ķīl un pat āzgā meklēt kād lāb cilēk, kas var īzpestīt mūs no nelaims. Šis tur sēd stūre vise suit godībe. Nemuks tač a, tā var suitens vēl kaune iegrūzt. Pēc lāb laik es vīņ no turiens īzpestīj lauke.
Lāb cilēk jau pill pasaul.

Tas notik daudzs gāds apakļum, bet prāte palics tik spilgt, itka tas būt notics vakar. Suitens tik ūzaicināts uz rādev SVH atklāšens ceremonij Rīge. Vis tā padarīšen sākās viene liele māje, cetorte stāve. Izpuškots viss garais karidors gaužam smuk. Gar abam pusem zeme izlikts degošs svecits, bet ik pa gabal malās tād ka iedobum. Tur ielikts makten dārgs glezns. Lai gar tām tur cilēk negrābstītos, āzlikt bi priekše bleķ stabiņ a smukam ķēdem. Karidor gale liel zāl a glaunim saklātim galdim. Tur ta a notik tā galvenā atklāšen.

Mums a tur bi paredzēts ziņģāt. Tā mēs stāv tai karidore, bet tas i tik šaurs, ka mums a tiem kuplim brunčim nav īst, ku palikt. Ka kād no sievam pakust, ta vis stabiņ lor, lor, lor gar zēm. Ātr viss sastutē apakļum. Te akal kād i nepareiz pakustējsēs, un akal viss no gāl.

Cilēk tai liele zāle nevar saprast, kas tur āre pa ārdīšanos. Mums nu jāiet iekše ziņģāt. Lielā Trīn nodzied pārs pantiņs un iet ār. Mēs, protams, a. Nu mēs pras Trīne, kālab tu tā darīj, viņ gandrīz raud un sak, ka varējs no kaun zeme ielīst to stabiņ dēļ. Mēs varēj zeme ielīs tās īsās ziņģāšans dēļ. Tai vakare gā vēl trakāk, bet pa to citreiz.

Tas notik ap to laik, kad te, Latvije, tikko sāk parādīties tie lielveikal. Mēs, suitens, vēle pēcpusdiene brauc mā no viens ziņģāšens Rīge. Nevar tač braukt mā tukšam rokam. Mājniekim a kād ciemkukul vādzēt āzvest. Runāts, darīts. Šopers, tas mums tāds ziķers, pietur, ku tik vajg.

Tā nu mēs viss sievs no autiņ āre un bode iekš. Pēc lāb laik sāk pa viene vien parādīties. Piermais nāk Ručs. Nu lepns bez gāl, smaid pa vis ģīm. Viš sāk teikt: “Padomā tik, cik mēs, suitens i slavens, kaut ar mums mugure nav suit drēbs, viss pārdevējs mūs pazīst un sveicin viene gabale.”

Mums nu bi liel priek, Ručs vēl nezināj to jauno kārtīb pa to sveicināšen.

Tas bi toreiz, kad vēl lielā Trīn gā tik ātr, ka cits suitens rikšim vien varē tikt līdz. Bet tai dzīve i tā – kā vēš skrien, kā miets atsdurās. Tā tas bi taje reize Apšcieme, kad vādzēj kāzās dziedāt. Viss sievs glaun sapucējšās suit drānās bi drusk āzpļāpājšās. Ieraug, ka mašiņ jau klāt. Pa gāl, pa kakl paķer trakās drāns un pa dorem ā. Āzbrauc Apšcieme, abar Trīn attop, ka, ātr ģērboties, āzmiersus zem biezo vamz paģērbt apakše suit krekl. Ko nu? Sākume jau nekas, dzied lauke, vierse villain, tīr lāb, jūrjs vēš netiek klāt. Pa to nakt a lāb, abar otre diene saul svilen ka trak. Sievam sviedr tek aumaļam. Mums teic, la tak jem nost tos biezos deķs. Kā jems, nevar tač Trīn atstāt nelaime vien. Sēd viss pille suit gode. Kamēr nekust, nekas. Iznāc jau kād danc a ūzgriezt. Tad nu gan bi vīscaur slap, ka nogriezt var. Mēs bi tik laimīg, ka tik mā. Izžaudēj tērp. Nekād vain. Valkā vēl šodien

Gād āzskrej a vēj spārnim, bet gadiens, kas notik pirms gadim četrdesmit, prāte vēl kā šodien. Films “Pūt, vējiņ” ūzņemšen jau gā uz beigam. Jau trīs mēnešs suitens vadāj uz priekš un apakaļ. Vienreiz nedeļe atved mā, la var veš pamazgāt. Pa nakt akal prom uz filmēšens viet. Tā tas bi a tai reize. Pa nakts mellum bi jātiek līdz Koknes. Tur sport zāle bi tā gulēšen. Mēs izkāp ār no mašiņ, bet šopers āzbrauc uz Āzkraukl, ko toreiz sauc pa Stučk.

Dežurants bi āzmierss atstāt atslēg, la varēt tikt iekše. Mēs nu dauzās gar visam dorem. Bi diezgan aukst laiks, jau september vids. Nevien dzīv dvēsel. Te viene loge ieraug gaism. Tur filmēšens grups vīr spēlēj kārts. Šiem a nav atstāt zāls atslēg. Ko nu? Beigās izdomā, ka vīr var atvērt zāls log no iekšpus un pa viene vien sievs ievilkt iekše. Tā a tas notik, bet skats bi diezgan ērmots. Reiņ Ann un Štraus Lūc knap varēj dabot iekše.

Suitens kāds piecs sešs gāds taisīj liels liets kope a Kuldīgs jaunim un vidējim dancātājim. Vienreiz pat daboj prēmij no Kultūrs minestrijs. Bet sevišķ draudzīb mums i vēl tagadz a to „Bandav”. Kāds gāds apakļum Liepājs Leds halle notik vien stārptautisk izdarīšen „Sudmaliņs”, ku tik dancāj vien, bet mēs bi ūzaicināts kuplināt „Bandavs” padarīšen. Tā nu mēs sēd gandrīz ūz grīd, tas lēds jau bi pārklāts a kaut ko, la ciemiņ kājs neatsaldē. Mēs jau a jut, ka aukstums sāk mies stindzenāt. Tā nu mēs tur sēd un sēd, līdz vienreiz jāsāk kustēt ār. Uz to ūzstāšenos mums bi pa otram gāl dorem jātiek iekš. Lauke mēs tā kārtīg īzloc kājs. Te āzmugure dzierd: “Nez, no kūr dej kolektīv i šīs madams, viņs tak knap var pavilkties!” Mums pašam liel smiekl. Pēc dancātājam jau nu galīg mēs nēizskatījās. Tiem svešim nebi ne prāte, ka ši reize kāds varēt ziņģāt a.

Šoreiz es pastāstīs pavisam trak atgadien no tās reizs, kad suitenem bi jābrauc uz Igats pīl. Tur mums visim dikt pazīstamam cilēkam div bērn tā kā precējās, kā saderenājās. Mēs tā lāg pat nesaprot vēl šodien. Viens bi ātsabraucs no Amēriks, otrs – va jau bi, va tik taisījās ūz Grieķij. Va ku citur.

Jau laicīg sarunāj šoper. Tas a laicīg iegādājās to šķidrum, ko lej mašiņe iekš. Vēl lāg nebi tikuš līdz Reģim, mators āziet pļek, pļek, pļek… Un tālāk ne no viets. Špers to šķidrum bi dabojs pa lēto. Tā nu reizem i – lēt dabo, dārg maksā pēc tam. Ko nu? Tā Igats pīl i tāl āz Rīgs, Limbaž rajone. Lik viss prāts kope. Ne velt i tāds teicamais – no katrs bezizejs i vismaz dīvs izejs. Tā a bi šoreiz. Es pa tim izpalīdzīgim cilēkim varbūt cit kād reiz, bet šoreiz pa to, kas notik tai nakte.

Pa laim laike āzbrauc. Tur viss gā pille spare. Pat valsts prezidents a sāv kundz mums īzteic liel patikšen un ūzslavēšen. Godam īzdarīj vis, ko vādzēj tāde reize. Pats nam tēs pavadīj līdz mašiņ un nevarēj vien beigt pateikties. Nu jau bi stipr pār pusnakt. Brauc, brauc, bet te sāk manīt, ka mēness pamazam sāk pazust. Tonakt bi pills mēness aptumsums. Mēs tā viss nopriecājās, ku smuk var to redzēt. Māje būt gulējšs kā beigts siļķs. Brauc vēl kād gabal, bet nu sāk pamazam zibeņot. Šopers pāzvan māje, tur gauž negaiss ārdoties. Mēs vēl nopriecājās, ka tad, kad mēs ādgriezīsies mā, tad jau viss būs gale. Ku die, kā tik Alšvange, tā zibeņo un sper kā traks. Mašīne salone uguns ūzdegās un nodziest. Šērmuļ metās pa kaulim. Ručs mieren mūs – tā tik tād rūs. Abar sāk avien trakāk. Antonij pie sāvs mājs Ziedleje gandrīz netiek māje iekš – gāž tik briesmīg liets, zibeņo un sper pērkons. Acs galīg ābžibst. Kā kāj sper, tā peļķe iekš līdz cēl. Brauc tāļāk uz Alšvangs centr. Un ko mēs tur ieraug? Tik var pabrīnēties, ko dār tāds stiprum zāls kā šņābs. Viens pusmūž vīrs (nesauks vārde), pajēms sunit pie saits, iet pastaigāties. Nu va nav traks?

Tā mūs ziņģāšan jau iet plašume, un, ja i tāds sievs kā suitens, tad kaut uz pasauls māl laiž bez bailem. Vienreiz piezvan no Rīgs un pras, va mēs negrib āzlaist uz Japān. Tur esot liel svētk – Otr vispasals folkloriād. Nu, va ta tā nav pasauls māl? Un ko mēs? Piekrit. Pusotr desmit stunds lidmašīne uz vien gāl vien. Citād jau nekas, braukšen fein . Katram priekše tāds mazs kastīš, kure var redzēt, ku tā lidmašīn lido. Te parādās Urāl kaln, te pēc kād laik Sibērijs mūž mēž. Tad tā šļaugan gan palik ap dūš. Ja nu te krīt zeme, tad nu neviens tāvs kauliņs neatradīs. Paldies Dieviņam, tai kastiņe jau varēj ieraudzīt Baikal, tad drīz Japān a bi klāt.

Mūs viss sastādīj pa divi – kā bērndārze. Viens šķībacains meitens pa priekš, otrs no pakaļpuss, la mēs tai drūzme kāds nepazūd. Āzved uz vien viesnīc, lipte iekš un uz vienpadsmito stāv augše viene momente, nevis tā ka Rīge, kad nevar sagaidīt, kad āzkratīsies uz astoto. Tā nu mēs pa dien dār, kas jādar tāde padarīšene, bet vakare katrs save istabe dār, ko grib.

Vien vakar, stipr paseb, tā māj tā kā nošūpājās, kā nē. Momente pat nepadomā, kas tas i, varbūt vēš to augšējo stāv tā drusk pašūpā. Nākoše rīte neviens neko nerunā, tikās Ručs pavisam jocīgs, tāds kā pārbijies. Viš nodomājs, ka a sierd palics slikt, ja nu nomiers, ko sievs a vīņ iesāks, kā dabos mā.

Pēc dažam dienam cilēk sāk runāt, ka bijs zemstrīc. Ručs atvieglot uzelpo un noteic, paldies Dievam, ka zemstrīc, es jau domā, ka gals klāt.

Ūz to vecum a vien vairāk kauč ko nedzierd va pārklausās. Tā tas bi a toreiz. Bi paredzēts kāzs patāle Zemgals viete. Mēs četers dāms – Antonij, Elzīš, Ručs un es – iesēdās viene dikt glaune mašīne. To bi īzgādājs Ručs. Viņam tas znots tāds dikt īzpalīdzīgs. Šopers noteic, ka līdz Kuldīg jūs var mierīg kauč ko paziņģāt, bet tad jūs man teiks, kā labāk āzbraukt uz to Auc. Es sāk klausīties. Šopers teic uz Auc? Va es nepārklausījās? Viš teic, jā, jā! Ručs man jau dīv nedeļs apakļum teic, ka uz Auc. Es vēl nobrīnējās, kālabad i tik ātr jābrauc ārjum. Ručs šim lepn atbildējs, ka Ilg vienmēr grib laicīgi īzbraukt.

Es teic: “Nē, nē, mums jātiek ūz Iecav.” Antonij a iesaistās sarune: “Bet man tač likās, ka tu teic uz Rucav.” Man sāk mat celties stāvs. Es lāb zin, ka tā nevienam nav teics. Šoperam sākās panik. Es ūz to Iecav zin āzbraukt tik no Rīgs. Kž no šīs puss, nav ne jausms. Šis zvān savam draugam. Tas, nelaimīgais, gul Rīge slimnīce, ku tos kauls stellē kope. Viš do padom, ka labāk caur Dobel ūz Jelgav, tad jau a tāl vais nav. Nu tik tagad visim skaidrs, kāpēc tik ātr bi jāizbrauc.

A to jau viss ķibels nebi gale. Brauc, brauc, nu kā ūz pasauls gāl. Nāk jau pulkstens viempadsmit nakte, bet mēs vel ceļe. Iebrauc Iecave. Iels male stāv puišeļ bars, domā, pajautās, ku tas “Klonīš” i (viet, ku tās kāzs). Bet ko šie, laikam iedomājās, ka kāds ķērs roke, pajem vāg. Pa laim viens prātīgs vīrs a vēl tai nakte bi tujume. Tas teic, ka vien paš jūs to viet neatradīs, viš a mocikl brauc pa priekš. Āzbrauc laike, gaid mūs. Sievs sasēdušs apkārt telpe kā vecos laikos, kad tās balls notik va katre sēte. Mēs iet iekš a dziesm, abar šie neviens nekust ne no viets. Mēs noziņģāj vesel koncert, tikās pēc tam varēj sākt mičošen. Viss gā kā pa dieg. Brauc mā. Mēs nu visād runā un ziņģā, la šoperišam nenāk miegs. Bi jau ūz četrim nakte. Pie Ēdols jau nopriecājās, ka nu jau i tikpat kā mā, te ūzreiz šopers liek pa bremzem. Viens galīg apdzēries jauns cilēks gul ūz paš cēļ vīd, nu taisn tur, ku mums jābrauc. Šopers palik uz kād brīd bez valods. Nu cik tur trūk no briesmīgs nelaims? Īzsauc policej, nevar tač atstāt nelaime. Tie drīz bi klāt, bet drebekls nēatgā līdz pašam mājam.

Suitenem tas dārbībs lauks i dikt plašs, tāpēc tie atgadien sanāk tā padaudzāk. Pienāk zvans, va suitens nevarēt uz Tukum āzbraukt, tur vienam mums pazīstamam komponistam svinēšot piecdesmito jublej. Mēs a mier. Tas bi tāde vēlāke pēcpusdiene. Viss glaun ūzģērb suit drāns, autuņe iekš un laiž prom. Āzbrauc Tukume, sameklē to piemeldēto viet un iet iekš. Pie dorem satiek vien sieviņ, kure a puķs roke. Tā mums nopras: “Kure kabinete mums vajag tikt?” Mēs tā lepn atteic, ka droš vien turpat, ku vīņ. Sieviņ tomēr neatlaižās un pras mums otrreiz to paš. Mēs galīg nesaprot, ko vīņ grib. Mums jau tīr prāts uz kašķ, ko bāž visur sāv degun, bet pa laim nociešās un neko vēl neteic. Mēs nu īzteic sav vajdzīb. Tantiņ saķer gāl: “Vai Die! Jūs jau gaidīj vakar un nesagaidīj, nu i pa vēl!” Mēs vēl netic. Nevar būt! Vakar pusdienlaike vēl noprasīj, va būs. Izrādās, ka jau paše sākume bi pateiks nepareizs dātums. Nu re, gadās mums reizem a nepatikšens!

No visam suitenem lielāk atgadien tomēr iznāk Ručam. Jau tas vien uzdzen šērmuļs, ka nabags daboj gulēt uz oprācij gald. Un pavisam nesen. Šis galīg vairs nevarēj labo rok ūz aukš celt. Drāniņ tik a mokam āzsēj. Bet tās moks ritīg sagādāj, kad suitenem vādzēj ku brauks, tad tā pucēšanās i daudz skunstīgāk.

Ručiņ pirms piecim gadim gandrīz gov nobradāj. Lāb vēl, ka palik dzīs.

Viss šos gāds dakter Kuldīge un Rīge (viš pats a) domāj, ka kaul vienkārš ūz vecum sāk brukt kope. Viens gudrenieks pat īzteicās: “Lāb, ka nav tuberkuloz, bet ūz to mod jau i.” Bet mūs Ručīš i dikt enerģisks. Vīņ gauž atbalst meitīš a znot un tie āb mazbērn. Es teiks, īst zelt gabal! Vadāj Rīge pie daudzim ārstim, līdz atrad īsto vain. Īzrādās, tai trakume a to gov, viņam plec kauls bi galīg salauzīts. Trīs gabals daboj graizīt āre. Laikam kaut ko īzzāģēj a. Es to Diev taisnīb nezin, bet laikam kaut ko ieriktēj viete no plastmass.

Lai kā tur a nebij, bet es pastāstīs pa paš oprācij. Pienāc tas brīds, kad Ručiņ kārtīg apčubenāj, ielaid špricit, la atslābs. Šis a bi tā sazāļots, neko nebi daudz juts. Pēc tās graizīšens vīņ gādāj prom ūz palāt. Šis sāk attapties, bi iedomājies, ka nu tik viss vēl priekše. Kā jau Ručs, vis grib izdibenāt un sāk prasīt, ku vīņ tagads ved. Tie atbild, ka ūz palāt. Ručam liel brīnum. Viš pras: “No kūr laik oprācijs tagads tais palāte?” Šim nu atbild: “Mīļo sieviņ, tāv kauliņ i viete sariktēt. Tagads tik uzvedies godīg, daudz tas plecs būs jāvingren. Dakters jau vis īzteiks un parādīs. Kād nedeļ te būs jāpaliek.” Ručs paliek pavisam domīgs: “Bet kas man māje snieg atraks no šķūn un namdorem?”

Visād jau mums iet. A to liel steig reizem pavisam švēr sanāk. Nesen viene paukare bi jābrauc ūz liel padarīšen Mūziks akadēmije. Tie dārb māje a negaid, jāpaspē gan lopiņ apkopt, gan ēst īztaisīt. Un tā viene steige – knap paspē paķērt som a suit drēbem. Un, ja tas autīš jau pie dorem, tad rikšim vien, jo suitens nav pieradušs gaidīt. Lielā mēģināšen notiek braucien laike, vienkārš bez vajdzībs nopļāpāt nedrīkst, jāstrādā. Tā nu mēs, vis vajadzīgo vairākreiz īzdziedājšs, ievelk elp. Nāk jau tujāk Rīge, jāsāk pucēties. Antonij paliek pavisam bāl. Kaut ko dikt meklē pa som vienreiz, otreiz. Īzrādās, māje palikus suit aub un rāg lakats. Ja štāt nav pillīg, tad ūz skatuj nevar līst. Ko nu?

Mēs gan vienmēr teic, ka no katrs bezizejs i vismaz dīvs izejs. Pa visām kope salasīj vairāks kabats lakats. Paldies Dievam, gadījās vairāk vienād. No tiem papriekš ūztaisīj rāgs. Pasēj apakše zem visādā zīdeņ. Nu skats galīg nesmuks. Bez aubs tā liet neiet caur. Padomāj, padomāj, sasēj vēl vairāks lakatiņs kope. Āzmugure gan negā ciet. Tur saspraud a saduramo. Daudz gāl kustenāt nedrīksēj, varēj atsprāgt vaļum. Tā nu mēs, pa to salon jemoties, sariktēj kope smuk. Ručs, sēdēdams priekše blaks šoperam, neko pat nenojaut. Mēs a neteic viņam neko. Tikās pēc koncert ūzprasīj, kā patik Antonijs jaunā štāt. Šis tāds īzbrīnīts: “Kas ta bi savādāk? Man pat likās, ka tie rāg šoreiz dikt smuk.”

Nu re! Ja jau pat galvenā suiten neredzēj tos jaunums, tad nezinātājs ne tik. Tad, kad mēs viņam atklāj viss nebūšens, šis tik noraustīj plecs un noteic, ka viss bījs pa piermo.