Suitu tautas tērps

Vēsturiskā suitu novada tautas tērpam parasti pievēršas sākot ar 17. gadsimtu, kad Alsungas jeb Alšvangas draudze pieņēma katoļticību. Bez poļu materiālās kultūras un katoļticības izplatīšanās suitu apģērba attīstību īpaši ietekmēja arī vairāki vēstures notikumi:

1. Hercoga Jēkaba valdīšanas un saimniekošanas laiks Kurzemē (1642. – 1682.), kad valdīja aktīva saimnieciskā rosība, darbojās dažādu nozaru rūpnieciski uzņēmumi, arī tekstiluzņēmumi. Tajos strādāja zemnieki, bet meistari bija zviedri un franči, no kuriem vietējie zemnieki daudz ko varēja mācīties.

2. Ziemeļu kara darbība Latvijas teritorijā (1700. – 1721.). Tās laikā (1710.) izcēlās mēris, kas stipri satricināja Kurzemes labklājību. Daudz iedzīvotāju gāja bojā (apmēram 4/5 no viesiem lauciniekiem nomira ar mēri). Lai neaizlaistu šīs zemes pavisam postā, „kungi ieveda ļaudis no Lietavas un pat no Sāmsalas”. Iespējams, ka arī no sāmsaliešiem tika kaut kas aizgūts. Te būtu īpaši jāpiemin paralēles brunču konstrukcijā ar klāt piešūtiem ņieburiem (lencēm), kas 18. gadsimtā bija plaši izplatīti somugru vidū, arī Hījumā, Sāremā salā un citās Igaunijas teritorijās. 19. gadsimtā šo teritoriju iedzīvotāji, piemēram, tāpat kā citur Eiropā, sāka nēsāt kuplus brunčus ar klāt piešūtu jostu.

3. Vēsturiskie notikumi Eiropā (Franču buržuāziskā revolūcija 1787. – 1794.) un Kurzemes hercogistes pievienošana Krievijai 1795. gadā, kad tā kļuva par Krievijas guberņu.

4. Napoleona karadarbības (1812.) sekas Kurzemē. Uz laiku bija okupēta visa Kurzemes guberņa. Okupācijas dēļ ļoti cieta vietējie zemnieki. Taču redzot franču armijas apģērbu un pārējās sadzīves detaļas, vietējie iedzīvotāji kaut ko patapināja arī savām vajadzībām. Tā, piemēram, viena no raksturīgākām Alsungas sieviešu tērpa silueta atšķirībām Latvijā ir paaugstinātais viduklis brunčiem un kuplās, sakrokotās piedurknes krekliem. Šādi brunči un krekli Eiropā bija modē ampīra stila laikā (1804. – 1815.), kas sakrīt ar minēto Napoleona karadarbību Kurzemē. Domājams, ka krekla garās pieguļošās aproces un vamžu (jaku) piegriezums un rotājums arī ir radušies tai pašā vēstures posmā. Tos vairākas Eiropas tautas (arī poļi) patapināja savā apģērbā no Napoleona armijas karavīru uniformu piegriezuma un noformējuma.

5.1817. gada 25. augustā Kurzemes guberņā pasludinātā zemnieku brīvlaišana (dzimtbūšanas atcelšana ar vairākām dažādām atrunām). „… pēc zemnieku „brīvlaišanas” Baltijas guberņās sākās manāma kapitālistiskās rūpniecības rosība. 19. gadsimta 30. un 40. gadi ir rūpniecības apvērsuma sākumposms, kad notika pāreja no manufaktūras uz kapitālistisko fabriku, kur tika izmantotas mašīnas un tvaika dzinēji.”

Šeit ir minēti spilgtākie vēstures pagriezieni, kuri tieši skāra kurzemniekus, tai skaitā suitus. Tajos tieši vai pastarpināti vajadzēja iesaistīties arī vienkāršajai tautai, lai piemērotos un iekļautos kopīgajā vēstures attīstības gaitā. Arī vienkāršās tautas (zemnieku) apģērbs gāja laikam līdzi. Zemnieki dzīvi reaģēja uz apkārt notiekošo, apģērba ziņā daudz ko aizgūdami un piemērodami savām vajadzībām, izpratnei un tradīcijām. Tomēr suiti, kuros vairāku paaudžu gaitā bija ieaudzināts katoliskais konservatīvisms, savu tautas apģērba savdabību saglabāja līdz pat 19. un 20. gs. mijai. Taču tas nenozīmē, ka tautastērps visu savu pastāvēšanu ir bijis nemainīgs – savu iespēju robežās tas nepārtraukti attīstījies.

Izmaiņas tautas apģērbā 19. gadsimtā

Konkrēti par vēsturiskā suitu novada tradicionālo tautastērpu diemžēl nav saglabājušies (nav zināmi) kādi laikabiedru zīmējumi, kas attiektos uz 17. un 18. gadsimtu, kā arī 19. gadsimta sākumu, un tāpēc par tā kādreizējo izskatu varam spriest tikai pēc 20. gs. sākuma etnogrāfiskā materiāla (Pieminekļu Valdes, Latvijas Kultūras atlanta), vācēju pierakstiem un pēc 20. gs. sākuma publikācijām. Par senāko laika posmu ziņas ir fragmentāras, ir saglabājušies atsevišķi priekšmeti, kas nereti ir vienā eksemplārā, un no tiem nevar izdarīt visaptverošus secinājumus. Tāpēc pilnībā rekonstruēt senāko (agrāko gadsimtu) tradicionālo suitu tautas apģērbu nav iespējams. Vienīgi var uzskaitīt atsevišķās apģērba daļas (detaļas) un, velkot paralēles ar tuvāko kaimiņu saglabāto materiālu, kā arī konkrēto vēstures notikumu gaitu, izteikt pieņēmumus par to, ko senie suiti alsundznieki vilkuši mugurā.

Jau konkrētāks materiāls mūsu rīcībā ir, sākot ar 19. gs. sākumu, kad Eiropā bija liels sociālekonomisku pārmaiņu laiks, veidojās jaunas kapitālistiskās attiecības, attīstījās rūpniecība, tirdzniecība un arī kultūras sakari. Par šī laika pārvērtībām raksta Matīss Siliņš: „Bet, ko nespēja vācu varas jūgs vairāk kā pus gadu tūkstoša ilgu laikmetu, to izdarīja pus gadusimteņa laikā eiropejiskā fabriku rūpniecības iekārta no 18./19. gadusimteņa ceļa jūtīm. Latviju tā aizskāra 19. gs. pirmā pusē. Tad sacensībā ar lēto, kauču vieglo fabrikas ražojumu tautiskai rokdarbu mākslai, tās paraugiem nācās kā dārgām senāku laiku piemiņām glābšus glābties šķirstos, tīnēs un pūra lādēs un no turienes, vēl pus gadusimteni vēlāku, cik atlikušās, uz paliekamāku vietu – muzeju glāžu skapjiem. 

Tautiskās uzvalku un rotas gaumes vietā neglābjami stājās eiropejiskā mode, kas tomēr, arī tāda, svešnieciska būdama, nebija vācu, bet franču, sākot ar īsajām (culotte, franču zaldātu uniformas) vīriešu biksēm no 18. gs. un beidzot ar blūzēm (blouse, ormaņa, važoņa uzkreklu Beļģijā) pie sieviešiem. Tad skaisti „rakstīto” villaiņu, jostu, vaiņagu vietā stājās visai paviršie izšuvumi uz „kaneva” (canevas, tiles, auduma tīklacu veidojumā). Bet to drīz apnika, un nāca pie varas untumainā gadskārtējā sezonas mode.” To, ka nepārtraukti jau no hercoga Jēkaba laikiem ar manufaktūru meistaru klātbūtni (17. gs. vidū) līdz Napoleona I karadarbībai (1812.) Kurzemē pastāvēja reāla franču klātbūtne, nevar apstrīdēt, un tāpēc nav brīnums, ka alsundznieku tautas apģērbā ir saglabājies diezgan daudz „franciskā” – franču izcelsmes apģērba daļu vai detaļu.

Klikšķinot uz “+” zīmes uz bildes, lasiet vairāk par interesējošo apģērba daļu.