Burdons ir viens no senākajiem tradicionālās mūzikas daudzbalsības veidiem. Tas sakņojas jau pirmskristietisma kultūrā un vēl šodien ir sastopams Eiropā – Balkānos (Rietumbulgārijā, Horvātijā, Austrumserbijā, Albānijā), Ziemeļkaukāzā, Ziemeļgrieķijā, Rietumdienvidkrievijā, Ziemeļukrainā u.c.
Arī Latvija pieder pie šīs unikālās tradīcijas nesējiem, pie kam – uzturot to dzīvu vēl 21.gs. Burdona dziedājumi raksturīgi Lejaskurzemei, suitu novadam (Alsunga, Gudenieki, Jūrkalne) un Ziemeļlatgalei, Sēlijai u.c.
Suitiem, kā burdona tradīcijas dzīviem pārmantotājiem, pieder ideja iedibināt Latvijā Starptautiskā burdona festivāla tradīciju
Suitu novads mūsdienās tradicionāli tiek uzskatīts ne tikai par etnogrāfisku novadu, bet arī par katolisku novadu Kurzemes luteriskajā vidē. Tā pamatiedzīvotāji ir katoļi nu jau vairākus gadu simtus. Novadu veido četri senie pagasti – Alsunga, Jūrkalne, Gudenieki, Basi un vairākas mazākas apdzīvotas vietas. Vēsturiski izveidojies, ka jūrkalniešus sauc par „mazajiem suitiem” jeb „lejniekiem”, jo tie dzīvo pašā jūras krastā, Basu un Gudenieku suitus sauc par „krētainiem suitiem”, bet alsundzniekus, kuri dzīvo jūras senkrastā 13 km no jūras, sauc par „dižajiem suitiem” jo Alsunga visos laikos ir bijusi novada centrs. Tā ir paliela apdzīvota vieta ar seno kuršu pilskalnu un ordeņa pili. Alsungas baznīca celta 17. gs. un ir pati lielākā novadā.
Suitu kultūrvēsturiskā savdabība veidojusies kopš 17.gadsimta pirmās puses, kad novads nonāca vācu grāfu Švērinu īpašumā. 1623. gadā Johanns Ulrihs Švērins, apprecot poļu muižnieci Barbaru Konarsku, pats pāriet katoļu ticībā un pievērš katoļu ticībai arī novada ļaudis, tā luteriskajā Kurzemē izveidojot katoļu novadu. Šverins Alsungā katolicisma sludināšanai no Polijas pieaicina jezuītus un apmetina arī grāfienes dzimtļaudis – poļu zemniekus. Ņemot piemēru no poļiem un iespaidojoties no Viļņas karaļa galmā redzētā, grāfs liek izgatavot greznus tērpus un dāvina tos dzimtļaudīm, kuri bijuši ar mieru pāriet katoļu ticībā. Tā grāfs arī sev Alsungā izveido krāšņi tērptu gvardi, kuru nosauc par svītu ( suita). Tiek uzskatīts, ka vārds „suiti” cēlies no šī vārda „svīta” un izveidotās svītas košais apģērbs ietekmējis alsundznieku tautas tērpu spilgto krāsu izvēlē.
Vēstures ritumā suitu novadā saskārušās lībiešu, kuršu, skandināvu, poļu kultūras, kas katra lielākā vai mazākā mērā ietekmējušas suitu tradīciju un etnogrāfiskās savdabības veidošanos. Jau no gadsimta sākuma ticis runāts par suitu novada iedzīvotāju īpatnējo ģērbšanās stilu, raksturu, tradīcijām, attieksmi pret dzīvi Suitenēm raksturīgie sarkanie brunči, košas rūtainas villaines, spilgtie zeķu raksti, lielās, spožās saktas vienmēr likušas citiem ieraudzīt un apzināties suitu citādību. Paši suiti saka, ka viņi ne tikai ģērbjas suitiski, bet arī runā suitiski, dzied suitiski, ziņģē suitiski. Reliģiskā un teritoriālā norobežošanās no pārējās luteriskās vides palīdzējusi suitiem cauri gadu simtiem saglabāt spēcīgu savu kultūras identitātes apzināšanos un pārmantojamības ceļā dzīvu turēt savu kultūrvēsturisko mantojumu.
Janīna Kursīte grāmatā „Suitu identitāte” saka: „Suitu novads mūsdienās kļuvis nozīmīgs lielums Latvijas reģionālās identitātes vēstures kartē”.
