Categories
suitu kultūras mantojums suitu svētki

Suitu svētki

“Suitu tradīcijas – tie ieradumi, rituāli un zināšanas, ko mēs esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Tā ir liela veiksme, ka mūsu tradīcijas joprojām daļēji dzīvo kopā ar mums un ka tik daudz ir pierakstīts, ierakstīts un nofilmēts, pirms izzuda no dzīvās vides. Tradīcijas daudz ko pastāsta par mūsu senčiem, par mūsu dzimtām, par cilvēkiem, kuru pēdās ejam un kuru pēdās turpinās iet nākamās paaudzes. Cik mēs no tām mācamies un cik sekojam, vienmēr būs katra paša ziņā. Taču te tās ir, – izlasāmas, pārdomājamas un sasniedzamas. Tā ir bagātība, kas dara mūs par piederīgiem šai zemei, šim novadam, kas dod mums pamatu, uz kura varam droši stāvēt un justies starp savējiem.”

Lielākā daļa gadskārtu paražu suitu novadā saistītas ar katoļu baznīcas svētkiem, bet tajās netrūkst arī dažādu ticējumu un novērojumu.


Janvāris

Zvaigznes diena (6. janvāris)

Baznīcā iesvētīja krītu, ar kuru kā aizsargzīmi uz ēku durvīm un stenderēm rakstīja burtus K+M+B, dažreiz pierakstot klāt arī gadu. Trīs burti simbolizē trīs Bībeles ķēniņu vārdu pirmos burtus (Kaspars, Melhiors, Baltazars). Ļoti senos laikos šajā dienā uz durvīm esot vilkti lietuvēna krusti.
Ja Zvaigznes dienā ir daudz zvaigžņu, esot gaidāma laba ābolu raža.


Februāris

Sveču diena (2. februāris)

Šai dienā nes uz baznīcu apsvētīt sveces. Svētītas sveces mājās iededza pērkona laikā, kādās jubilejās, pie slimībām, cits arī dedzināja svētītas sveces ikdienā. Nomirušam cilvēkam svētītu sveci ielika rokās. Kad prāvests ieradās mājās, tam izgāja pretī ar iedegtu svētītu sveci. Pirms dievkalpojuma iet procesijā pa baznīcu ar degošām svecēm.

Agates diena (5. februāris)

Svēta maizi, sāli un ūdeni. Agates maizi varēja apēst, paglabāt pret uguns nelaimēm, ņemt līdzi karā vai ceļojumos. Ugunsgrēkos gāja ar Agates maizi un ūdeni trīs reizes apkārt degošajai ēkai un tad tos iesvieda ugunī, lai pārtrauktu degšanu. Sāli apēda. Svētā Agate pati savulaik spīdzināta ar uguni.

Meteņi

Pēc senām tradīcijām meteņos sākas zemkopju gads, kas beidzas Mārtiņos. Līdz Meteņiem jāpabeidz vērpšana, bet pēc tiem sāk aušanu, jo ārā ir jau pietiekami gaišs. Pirms svētkiem pamatīgi jāiztīra saimes istabas. Meteņos brauc tālu ciemos, jo upes vēl aizsalušas. Līdzi cienastam ņem pusi cūkas galvas. Jaunieši brauc ar ragavām no kalna un kurina ugunskurus. Meitām jāņem līdzi cienasts (izvārītas cūkas kājiņas), ko maksāt puišiem par vizināšanu.
Alsungas novadā mūsdienās meteņi tiek atzīmēti ar deju koncertu, kad savu veikumu rāda visi pašmāju deju kolektīvi un ciemos tiek aicināti arī tuvākie kaimiņu vai draugu kolektīvi.


Marts- Aprīlis

Pelnu trešdiena (40 dienas pirms Lieldienām)

Dievkalpojuma laikā priesteris kaisa draudzes locekļiem pelnus uz galvas ar vārdiem “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam” vai arī “Atceries cilvēk, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies”. Izjokojot pelnus ber kulītēs un slepus piekarina cilvēkiem, lai viņi to nepamana. Puiši karina meitām, meitas – puišiem. Ar Pelnu dienu sākas lielais gavēnis, kas ilgst līdz Lieldienām. Gaļai mēdz uzlikt no skaliņiem veidotu krustu, kas nozīmēja, ka līdz Lieldienām to ēst ir aizliegts. Pelnu dienā tāpat kā Lielajā Piektdienā ir stingrais gavēnis. Ēst var tikai vienreiz dienā, neēd ne gaļu, ne pienu, ne olas. Izmazgā no katliņiem taukus. Gavēņa laikā nedrīkst dziedāt. Puiši nedrīkst iet meitās.

Jozepdiena (Jāzepdiena) (19. marts)

Sv. Jāzeps ir ģimeņu aizbildnis. Šai sienā Dievs uzklausa visas labās vēlēšanās un lūgšanas. Suitos tie ir lieli baznīcas svētki, kad katram jāapmeklē baznīca. Jāzepdienā dodas uz Jūrkalni, kur tie ir baznīcas titulsvētki. Ja šie svētki iekrita Klusajā nedēļā, tos pārcēla uz citu datumu.

Pūpolu svētdiena

Ar Pūpolu svētdienu iesākas Klusā nedēļa. Baznīcā no krustiem noņem violetos pārklājus un to vietā uzliek baltu audumu, ko noņem pēc dievkalpojuma Lielās sestdienas vakarā. Iet procesijā ar pūpoliem pa baznīcas iekšpusi apkārt baznīcai. Apsvēta pūpolus, kam pieliek klāt arī kadiķu zariņus un dažādas zālītes. (Šos pušķus pēc tam izžāvē un tur mājās svētībai, reizēm aizbāztus aiz pakšķiem vai spārēm. Pūpolu pušķis pasargājot māju no zibens. Nākamajā gadā ar šiem pušķiem Lielajā Piektdienā vai Lieldienās kvēpina istabas. To dara tā: katliņā ieber kvēlojošas ogles un virsū uzliek izžāvētos pušķus.)
Katram bērnam bijis jāapēd vismaz viens svētītais pūpoliņš. Kurš pirmais pieceļas, noper pārējos ar pūpoliem, lai ir laba veselība.

Klusā nedēļa

Tā sākas ar Pūpolu svētdienas Svēto Misi un beidzas ar Kristus Augšāmcelšanās dievkalpojumu Lielās sestdienas vakarā. Nedrīkst skaļi un bez vajadzības runāt, nespēlē mūziku, nedzied, atturas no jebkādas jautrības. Baznīcā dzied, bet bez mūzikas pavadījuma.

Zaļā cetorta (ceturtdiena)

Kristus šajā dienā savus mācekļus padarīja par priesteriem, uzticot kalpot cilvēkiem kā viņš pats kalpoja mācekļiem, un svinēt Svēto Misi, atlaist grēkus un dalīt Sakramentus. Svētā Mise ir Kristus pēdējo vakariņu piemiņas mielasts. Šajā dienā Sakraments tiek pārnests uz sānu (ciešanu) altāri, jo Kristus tiek apcietināts Zaļās cetortas naktī. Altāri tiek atklāti, noņemot altāra segas, tabernakula durtiņas tiek atvērtas, sveces noliktas guļus.
Nedrīkst neko nest mājās no meža, citādi čūskas nāks sētā. Neko mājās nenes arī piektdienā un svētdienā.

Dižā piekta (Lielā piektdiena)

Lielajā piektdienā atsedz to krustu ar Kristus attēlu, kurš tiks pagodināts. Sakramentu pārnes no ciešanu altāra caur Lielo altāri uz Kristus kapu. Pie Lielā altāra monstrance tiek apklāta. Šajā dienā nesvin Svēto Misi un nedala Sakramentu. Stingrais gavēnis – uzturā nedrīkst lietot ne gaļu, ne pienu. Īpaši maz jārunā, jāatturas no visām lietām, kas ir patīkamas.
Jūrkalnē mājās, kas robežojas ar jūru, šajā dienā katram pieaugušajam bijis jānes deviņas kastes ar smiltīm uz jūrmalu, lai jūra neizskalo krastu.

Lielā sestdiena

Sestdienas vakarā svin Augšāmcelšanās Misi, uz to apklāj altārus un ar himnu “Gods Dievam augstumos” sāk zvanīt zvanus un spēlēt ērģeles. Pirms Svētās Mises svēta uguni, tad ūdeni. Svētītās ogles nes mājās un sviež krāsnī (senāk glabāja gludekļos). Pēc dievkalpojuma var jau sākt lietot piena produktus.

Lieldienas

Lieldienas svin trīs dienas: svētdien, pirmdien un otrdien. Lieldienu rītā iet mazgāties uz tādu avotiņu, kas tek pret sauli. Dievkalpojuma laikā iet procesijā trīs reizes apkārt baznīcai. Uz Lieldienām cep sklandraušus. Puiši kar šūpoles un meitas par šūpošanos maksā ar krāsotām olām. Krāso olas, vārot sīpolu mizās, alkšņu mizās, ar sūnām, rudzu asniem, un nes uz baznīcu iesvētīt. Var pasvētīt arī raušus, augļus, gaļas ēdienus u.c., kas tiks patērēti Lieldienu maltītē. Iet no vienām mājām uz otrām un sacenšas olu sišanā. Jāēd olas ar sāli, lai nebūtu jāmelo. Pirms dievkalpojuma neēd brokastis. Pēc rīta dievkalpojuma beidzas gavēnis. Lieldienās kvēpina istabas ar Pūpolu svētdienā svētītām zālītēm. No baznīcas nes mājās svētīto ūdeni. Lieldienās meitas ģērbjas pēc iespējas spilgtāk. Lieldienās atsāk ripu sišanu (to izbeidz Miķeļos). Senāk, sākot ar Lieldienām, katra mēneša pirmajā svētdienā līdz pat oktobra pirmajai svētdienai gāja procesijā apkārt baznīcai. Tās sauca par Rožukroņa svētdienām.

Joreni, Jurģi (23. aprīlis)

Kalpi šajā dienā mainīja saimniekus. Pavasara gadatirgus diena Alsungā.

Suitu maizes svētki (25.marts)

Suitu maizes svētku tradīciju iedibinājusi biedrība Etniskās kultūras centrs “Suiti”. Sākotnēji maizes svētki bija veltīti suitu maizes cepšanas tradīcijai, lai godinātu tās cepējus un tradīciju turpinātājus. Ik gadus svētku tēma ir cita – svētki veltīti mājās ceptiem cepumiem, kūkām un kūciņam, pīrāgiem un plātsmaizei utt. Svētkos saimnieces tiek aicinātas piedalīties ar sev mīļiem ēdieniem – gan pēc vecmāmiņu, gan mūsdienīgām receptēm gatavotu cienastu.


Maijs

Maija mēnesis

Senāk katru darba dienas vakaru un svētdienās pēc dievkalpojuma ar Monstranci gāja pie Marijas altāra un mazi bērni kaisīja ziedus. Pie tur uzstādīta Sakramenta skaitīja Jaunavas Marijas Litāniju. Baznīcā pie altāra veic īpašus lasījumus par Dievmāti. Visu mēnesi katru darbdienas vakaru notiek maija lūgšanu vakari pie ceļmalu un pagalmu krustiem – ikreiz pie cita. Uz šiem vakariem ierodas ļaudis no visa Suitu novada un arī citām vietām. Pēc tam saimnieki pacienā ar tēju, tiek klāts galds ar līdzpaņemto cienastu.

Lebediks (maija pēdējā nedēļas nogale)

Jauna tradīcija. Lebediks Alsungā ir pavasara svētki. Tiek godināts suitu galvenais gardums sklandrausis, godina arī gardāko raušu cepējas. Šai dienā vienkopus dižkoncertā Ziedulejas estrādē var redzēt un dzirdēt Alsungas dziedātājus un dejotājus, kā arī ciemiņus no kaimiņu novadiem.

Vasarsvētki

Šajā dienā Kristus iedibināja Baznīcu, nosūtot Svēto Garu. Iet procesijā apkārt baznīcai. Istabas un lieveņus un baznīcu pušķo ar bērzu meijām. Brūvē alu, iet ciemos un spriež par vasaras darbiem. Ciemos iet bez brīdināšanas.

Kristus miesas un asins svētki (būdiņu diena) (ceturtdiena pēc Trīsvienības svētkiem)

Ārpus baznīcas četros tās stūros tiek izveidoti četri altārīši ar galdiņiem, rotāti ar meijām. Ejot procesijā, pie katra galdiņa apstājas un lasa Evaņģēliju.
Mūsdienās procesija dažus gadus organizēta ne tikai apkārt baznīcai, bet pa visu Alsungu.


Jūnijs

Vasaras Saulgriežu svētki Jūrkalnē

Vasaras saulgriežos, 21.jūnijā, Ventspils novada ļaudis, suiti, lībieši un ventiņi, aicina uz Jūrkalni visus kurzemniekus, folkloras kopas, etnogrāfiskos ansambļus, kapelas un danču muzikantus, lai kopā izdzīvotu un tvertu saulgriežu burvību caur senlatviešu rituāliem un dziesmām. Tā ir iespēja dziedāt dziesmas pašā jūras krastā, redzēt saulīti rotājamies un jūrā grimstam.

Jāņi (23. un 24. jūnijs)

Pāris nedēļas pirms Jāņiem jābrauc uz dzirnavām samalt iesalu, kā arī kviešus raušiem un baltmaizei un rudzus maizei. Nedēļu pirms Jāņiem sapļauj grīsli, lai uz Jāņiem gultās var nomainīt cisas. Pirms Jāņiem krāj biezpienu sieram un olas. Sieru sien jau savlaicīgi. Vītnes pin visu Jāņu nedēļu un glabā pagrabā. Vītnes un vainagus pēc svētkiem ārā nemet, bet saglabā un ap Ziemassvētkiem izbaro lopiem. Vismaz vienu vainagu saglabā līdz nākamajiem Jāņiem un kā ziedojumu sadedzina Jāņu ugunskurā. Tiek nojaukti vecie žogi un nopuvušie mieti, un vecie aizgaldi, ko aiznes uz ugunskura vietu. Jāņu vakarā līdz ar saules rietu aizdedzina ugunskuru – ne uz brīdi nedrīkst tapt tumšs. Vēlāk aizdedzina arī pūdeli, kuras kārti pušķo ar vītni. Jāņu vakarā ganiem jāpušķo govis, par ko saimniecei viņiem jāatlīdzina. Saimnieks Jāņu vakarā nomazgājas, nodzen bārdu un viens pats lēnām apstaigā laukus. Tiek pušķota aka un avots, pušķo arī maltuvi, klēts durvis ar ozola vītnēm, bet staļļa durvis – ar nezālēm (dadžiem, usnēm, nātrēm) un pīlādža zariem, lai raganas izbada acis. Istabas durvis rotā ar ozoliem vai liepām, retāk ar bērzu meijām (citur bērzus lieto tikai Vasarsvētkos). Grīdas istabās izkaisa ar kalmēm vai pojeņu (peoniju) ziedlapām. Agrāk par desmitiem viesi nenāk. Tos sagaida sētā, pacienā un tad visi dodas uz svinēšanas vietu. Jāņu svinēšanas vietā saimnieks un saimniece pirmo alus malku kā ziedojumu ielej ugunī. Senāk esot mests arī siera gabaliņš.

Jāņi ir auglības svētki. Tiek dziedāts, spēlēts un dancots līdz saules lēktam. Staigāšana no mājas uz māju īpaši nenotiek. Viesi pulciņos uz svinēšanas vietu nenāk pa galveno ceļu, bet pa takām, apvedceļiem. Iepriekš visi zina, kur ies, un par to brīdināti saimnieki. Jāņos Jānim liek galvā vainagu un viņu ceļ trīs reizes gaisā, saucot “urrā!”. Ja Jāņa nav, izvēlas brašāko puisi. Vainagu vienmēr liek galvā saimniekam. Jebkurš, nākot ciemos, parasti uzliek Jānim un saimniekam pa vainagam. Beigās Jānim ir vainagi uz pleciem (lielie), uz galvas, un, ja tur vairs nav vietas, arī uz rokām. Vainagi galvās ir Jāņiem un sievietēm. Meitām – ziedu vainagi (īpaši jasmīnu), bet sievām zāļu un liepu zaru vainagi. Meita var uzlikt vainagu savam puisim. Senāk vīriešiem pina arī lielos vainagus, kurus vilka pāri galvai uz pleciem, pa vairākiem vienu otram virsū.
Uz Jāņiem cep biezpienraušus, baltmaizi, sēj sieru. Cenšas ievest nedaudz siena, lai Jāņabērniem būtu, kur gulēt. Reizēm tālie radi neaizbrauc mājās un turpina svinēt līdz pat Pēteriem. Arī ugunskurus reizēm kurina vēl vairākus vakarus. 24. jūnijā Svētā Jāņa Kristītāja Gudenieku baznīcā ir svarīgs dievkalpojums. Kolektīvi svētceļinieku gājieni uz Gudeniekiem kā Zāļu dienā uz Jūrkalni neesot notikuši.

Pēteri (29. jūnijs)

Tos sauc arī par vecajiem Jāņiem. Pēteri ir tāda kā Jāņu atsvēte. Tā kā ir siena laiks, lielas svinības netaisa. Apēd pāri palikušo sieru un izdzer alu. Ēd zivis. Ap Pēterdienu apklust lakstīgala, beidzas ziedu laiks un sākas ogu laiks un īstais siena laiks. Ja pa Jāņiem noskatīta līgava, Pēteros brauc precībās.


Jūlijs

Jēkopi (Jēkabi) (25. jūlijs)

Uz Jēkopiem izkuļ pirmos graudus (pavisam nedaudz), samaļ un izcep kukulīti, ko saimniece dod labības pļāvējiem un statiņu (ķūķu) sējējām. Iet ciemos apsveikt Jēkabus un iemest kādu graķīti. Lielas svinības nerīko. Jēkabam darina vainagu no rudzu vārpām.

Annas (26. jūlijs)

Šai dienā brauc ciemos. Sveicot Annas vārda dienā, sveicēji pin viņām kuplu vainagu. Lielas viesības nerīko, svin vakarā pēc darba. Citu īpašu tradīciju Annās neesot bijis.
Gudenieku pagastā izsenis ir tradīcija svinēt Annas un Jēkabus jeb saimnieku un saimnieču dienu. Ar skanīgu koncertu un dažādām saimnieču izdarībām un saimnieču sumināšanu šī diena tiek atzīmēta Basu tautas namā.


Augusts

Māras, Zāļu diena (15. augusts)

Līdz Māras dienai jāsavāc veselībai nepieciešamās zālītes, jo vēlāk tām vairs nav veselīgā spēka. Māras dienas tradīcijas īpaši svarīgas ir Jūrkalnē, kur tā tiek saukta par Zāļu dienu. Māras diena saukta arī par lopu svētdienu, jo tad varēts atvest kādu no mājdzīvniekiem pie baznīcas, kur prāvests to pasvētīja.

Šajā dienā suiti arī no tālākām vietām dodas uz Jūrkalni dodas svētceļojumā no Alsungas uz Jūrkalni – ar kājām vai ratiem. Šai dienā apsvēta zāļu pušķus, kuros ir jaunie dārzeņi un auglīši (burkāni, zari ar āboliem, sīpoli un ziedi, piemēram, dālijas). Pušķus Jūrkalnē apsvētīšanai liek baznīcā uz palodzēm. Pasvētītās zāles izmanto pārtikai, dod lopiem, glabā mājās īpašās vietās, arī skapjos. Ar tām īpašos gadījumos kvēpina istabas – kad kāds nomirst, kad lopi slimo, arī pērkona laikā. Svētītu zālīti var piemest lopu dzērienam. Arī Alsungā notiek zāļu pasvētīšana.


Septembris

Ābolu balle Jūrkalnē

Noslēdzot vasaru, septembrī, Jūrkalnē jau tradicionāli notiek Ābolu balle. Ugunspļavā tiek gaidīti jūrkalnieši un Jūrkalnes viesi, lai svinētu ražas svētkus. Šajā pasākumā neiztiek arī bez ābolu tirgus, kurā var iegādāties ābolus, koku stādus, ievārījumus, ābolu vīnus, keramiku. Nogaršot svaigi ceptas pankūkas ar ābolu zapti, plātsmaizes, ābolu kūciņas un citus garumus.
Katrā pasākumā tiek rīkotas ēdienu gatavošanas meistarklases, kurās tiek pētītas, izzinātas suitu ēdienu receptes, un uz vietas kopā ar pasākuma apmeklētājiem šie ēdieni tiek pagatavoti.

Miķeļi (29. septembris)

Suitu novada lielākie svētki, ko Alsungā svin trīs dienas, jo tejienes baznīca ir veltīta svētajam Miķelim. Baznīcā ir trīs dienās 40 stundu atlaidas (40 lūgšanu stundas, kad tiek piedoti grēki), kas noslēdzas ar vesperēm un procesiju.

Svētku svinēšana sākas piektdienā ar koncertu un Svēto Misi. Sestdienas rīts sākas ar ļaužu modināšanu, kad Alsungas ielās brauc “Suitu muzikanti” – spēlējot modina ļaudis un aicina uz tirgu laukumā pie baznīcas. Miķeļa gadatirgu pulcē tirgotājus laukumā pie baznīcas, tirgus laikā notiek pašmāju un viesu kolektīvu koncerts. Vakarpusē, kad satumst, notiek jautrs svētku gājiens “suitu izrādīšanās”, kad ikviens tiek aicināts piedalīties, lai pēc iespējas atraktīvāk prezentētu savu iestādi vai uzņēmumu. Pēc gājiena ļaudis pulcējās Pils pagalmā uz sadziedāšanos un kārtīgu izdejošanos Miķeļu ballē Alsungas kultūras namā. Svētdienā notiek Svētā Mise ar procesiju apkārt baznīcai, Misi celebrē Kurzemes diacēzes bīskaps, pēc Mises baznīcā uzstājās suitu etnogrāfiskie un folkloras ansambļi. Svētki noslēdzas ar kočas ēšanu baznīcas dārzā.
Pēc sentēvu tradīcijām Miķeļos visai labībai jābūt zem jumta. No Miķeļiem līdz Mārtiņiem bijis rijas kulšanas laiks, – ļoti smags, it sevišķi muižas laikos.


Oktobris

Rožu kroņa mēnesis (no 1. līdz 31. oktobrim)

Katru dienu skaita rožu kroni.


Novembris

Visu svēto diena (1. novembris)

Skaita visu svēto Litāniju un dzied vesperes par mirušajiem. Iet procesijā pa baznīcu ar pieturām tāpat kā kapos. Sāk dedzināt svecītes kapos un skaitīt lūgšanas, caur kurām mirušajiem tiek iegūtas atlaidas. Ja nevar aiziet uz kapiem, lūgšanas skaita mājās. Uz kapiem iet visu nedēļu, lai iegūtu atlaidas.
Par mirušajiem lūdzas visu novembra mēnesi.

Mirušo piemiņas diena (2. novembris)

Arī iet procesijā pa baznīcu ar pieturām. Tiek turēts dievkalpojums par mirušajiem. Senos laikos šajā dienā rijās klāja veļu mielastu pateicībā senču gariem, kuri veicinājuši mājas svētību un pārticību. Kapos kopiņas piesedz ar skujām un izrotā, arī dedzina svecītes (galvenā dedzināšana gan ir 1. novembrī). Daudzi pēc šīs dienas uz kapiem vairs neiet līdz pat pavasarim, lai netraucētu veļu mieru, bet citi to neievēro.

Mārtiņi

Mārtiņus kādreiz suitu novadā nav svinējuši, jo šis ir Mārtiņa Lutera vārds, kurš atkrita no katoļu baznīcas un izveidoja luterāņu baznīcu. Arī bērnus suitu novadā šī paša iemesla dēļ ļoti reti saukuši par Mārtiņiem. Mūsdienās tiek atzīmēta Mārtiņdiena līdzīgi kā citur Latvijā.
Līdz Mārtiņiem jābeidz labības kulšana un pēc tiem sāk mīstīt linus.


Decembris

Adventes

Pestītāja piedzimšanas gaidīšanas laiks. Ar Adventes pirmo svētdienu sākas baznīcas gads. Spēlēt mūziku Adventes laikā var tikai dievkalpojumā. Atturas no jautrības, cenšas nerīkot laulības. Dzied īpašas adventes dziesmas.

Ziemassvētki un ķekatas

Ziemasvētki ir lieli baznīcas svētki. Agrākos laikos dievkalpojums (Ziemassvētku vigilijas) ilga visu nakti. 24. decembrī neēda gaļu – tikai no rīta, pārbraucot mājās, varēja sākt ēst gaļas ēdienus. Naktī no 24. un 25. decembri mājās dedzina gaismu. Agrākos laikos tas bija no rāceņa (kartupeļa) izgriezts gaismeklis ar aitu taukiem, vēlāk – sveces un petrolejas lampas. Ziemassvētkus svin trīs dienas: 25., 26. un 27. decembrī.

Ieskatam fragments no J. Šperliņa grāmatas “Suitu kāzas un ķekatas”.
“Suitu novadā (resp. Alsungas, Gudenieku, Bases un Jūrkalnes pagastos) bija paraša Ziemassvētku laikā (no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam) iet ķekatās. Ārpus šī laika atšķirībā no kaimiņu apvidiem Suitu novadā ķekatās negāja, jo katoļiem bija klusais laiks. Vēlākos laikos ķekatas gāja tikai Ziemassvētkos. Iet ciemos bez uzaicinājuma neturēja par visai pieklājīgu un parasti kautrējās to darīt, turpretī staigāt apkārt pa mājām kā ķekatniekiem bija atļauts. Ķekatnieki vienmēr bija jāuzņem un jāpacienā. Ķekatniekiem jeb ķekatu bērniem, kā toreiz viņus sauca, bija jāmaskojas. Pārģērbās par lāci, āzi, zirgu, dzērvi, stārķu vai citu kādu dzīvnieku. Bieži vien pārģērbās par čigāniem. Ņēma līdzi arī kokles, vēlāk ermoņikas un vijoli.”

Ķekatu dziesmas bija saistītas ar Ziemassvētkiem:

Kas tur rībina
Uz istabiņu?
Ziemsvētki dancina
Sav’ kumeliņu.

Vecgada vakars (31. decembris)

Vecgada vakarā lej laimes un zīlē. Izlietās laimes groza sveces gaismā un pēc ēnām uz sienas mēģina paredzēt, kas sagaida nākamajā gadā.

Informācijas avoti:
www.suitunovads.lv -gadskārtu paražas
“Suitu kāzas un ķekatas” J. Šperliņš, Latvijas Folkloras krātuves izdevums, Rīgā, 1937.
Fotogrāfiju autors: Dzintrs Leja