Adīti rakstaini cimdi un zeķes līdz pat mūsdienām suitos ir saglabājušies gan kā ikdienā nēsājami apģērba gabali, gan kā kāzu, bēru un citu svinību neatņemama sastāvdaļa. „Kāzu godos jaunlaulāto pienākums izdalīt „veltes”, t.i., dāvanas ceremoniālā kārtā. Tas pats arī notiek, mirušo kapenēs paglabājot. Tad katras apbedīšanas paņēmiens top apveltīts veltīm it kā no mirušā puses mīļai piemiņai par pavadījumu, godam uz pēdējo dusu. Cimdu rakstu izvēli pat līdz mūsdienām nosaka katras adītājas gaume un arī pieejamā informācija par rokdarbiem. Jaunākajiem darinājumiem nav tik izteikti kādreiz Alsungas novadā populārie dažādie zvaigznīšu raksti. Ikdienā nēsājamās zeķes (gan pusgarās, gan īsās) netiek speciāliem rakstiem izadītas. Taču pie tradicionālā tautastērpa joprojām valkā baltās mežģiņadījumu zeķes vai arī strīpainās un lielrakstainās zeķes.
Vispārīgi dzeltenīgs, lēns krāsu noskaņojums dažādu krāsu sakopojumā ir senāku adītu mantu vai prievīšu pazīme. Tagad krāsu valoda ir kļuvusi stipri spilgta, bez izteiksmes maiguma. Senāk tauta pazina un lietoja pašu dabīgās, salasītās, darinātās vai pat dārzos audzētās krāsvielas, bet tagad to vietā ir nākušas ķīmiski ražotās krāsas. Senāk dārzos audzēja madaras, mēļus, no kuriem ieguva sarkano un zilo krāsu, druvā salasīja dzeltenes dzeltenajai krāsai.
Salīdzinot ar citiem Latvijas apvidiem, suitu cimdi un zeķes ir visai spilgtas krāsas, raibiem rakstiem. Garās zeķes neaprakstītas paliek tikai nedaudz gar pašiem ceļgaliem. Lielrakstainās, spilgtās krāsās adītās vilnas zeķes neatbilst laikam, kad suitos nēsāja vienkrāsainos kostīmus (melnos, violetos un sarkanos), t.i., 19. gs. pēdējai trešdaļai. Tas ir cieši saistīts ar jaunas informācijas ieplūšanu no Eiropas rokdarbu izdevumiem, ķīmisko krāsvielu lietošanu (koši dzeltenu, sarkanu, rozā, violetu, spilgti zilu un zaļu dziju krāsošanā), kā arī ar apģērba stila izpratnes attīstību. Lai arī rakstainās pusgarās zeķes bija uzkrītoši košas, tās labi saderēja ar vienkrāsaino kostīmkleitu un kopā ar koši rūtaino villaini bija nozīmīgs tērpa krāsas akcents.
Cimdi suitos bija gan dūraiņi, gan pirkstaiņi. Pirkstaiņiem parasti raksts bija smalkāks. Pie īsajām zeķēm (kabzeķēm) pieder sietavas – 3 pirkstu platuma un attiecīga garuma lentas, kas tīteniski apsienamas ap lieliem, virspus zeķu pēdām. Sietavas bija bez rakstiem.
Zarainās jeb zārdainās zeķes
Greznās, bagātīgi rakstītās zeķes adītas no smalkas vilnas. Dažkārt pat no četru krāsu pavedieniem vienlaicīgi.
Suitu novadā bijušas un ir čaklas rokdarbnieces. Par to liecina bagātīgais zeķu krājums Latvijas Vēstures muzejā, Liepājas un Kuldīgas muzejos, kā arī saglabātais zeķu pūrs vecmāmiņu pūra lādēs.
Adīšanas prasme nodota no paaudzes paaudzē, par to liecina krāšņo zeķu adīšanas tradīciju turpināšanās šodien. Zeķes ātri novalkājas, tādēļ ik pa laikam nepieciešams darināt jaunas.
Kā izcilu paraugu tradīciju nodošanai no paaudzes paaudzē var minēt Antoniju Trumsiņu, kura savas rokdarbnieces un audējas amatu apguvusi no saviem priekštečiem un veiksmīgi nodod to tālāk meitai Ilgai Pavārei un mazmeitām.
Pēdējos gados aktīvi suitu zeķu adīšanu uzsākusi Aleta Bērziņa no Jūrkalnes. Viņa savus adījumus piedāvā amatnieku tirdziņos visā Kurzemē.
