Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

38. Vadat mani, ciema meitas

Neliels fragments no mūsu sarunas:
– Jo tad jau, kad to dziesmu vajadzēja, tad kādu meldiju pajēma.
– Tad redz, kā jūs esat šmaukušās!
– Viņi tač to neviens nezin! Es jau tas “spekulants”, jo šīs manas dziesmas un mani meldiņi.
– Es nezinu, cik es i šmaucis, cik man tie grēki vien.
– Tie spekulētie meldiņi visi ir manējie. Tāds tas “Ai, rudeni”, tāds “Tas te”.

“Tas te” ir dziesma, kuru visi pārējie teicēji dziedājuši ar tekstu “Vadat mani, ciema meitas”. Kā Veronika dziedāja 1985. un 1989. gadā, tā “Suitu sievas” to dzied arī šodien.

  1. Līdz viņami kalniņami, līdz to zaļu birzes malu.
  2. Līdz to zaļu birzes malu, līdz to kuplu ozoliņu.
  3. Tur mēs divi sēdējām un mīļus vārdus runājām.
  4. Tu solīji mani jemt, pirkt man zelta gredzentiņu.
  5. Ne nopirki, ne pajēmi, šelmjam šelmja valodiņa.
  6. Tava mute gan to sola, tukšais maķels nespēj dot.
    nav ne nieka maciņā.

Šis teksts tika pierakstīts arī 1957. gadā, nedaudz atšķiras tikai piedziedājuma formula – Traidu rīdu ridrairā (LFK 1935, 5888).
Viens no zināmākajiem teksta variantiem šai melodijai esot tapināts no “ē” dziesmām, salasīts no atsevišķiem pantiem un kļuvis ļoti populārs:

  1. Kur tik saldas ogas auga, kā kalniņa galiņēje?
  2. Kur tik daiļas meitas auga, kā Alsungas novadēje?
  3. Vai tā diža, vai tā maza, visām grazni lindruciņi.
  4. Visām grazni lindruciņi, visām spangu vaiņadziņi.

Jau iepriekš minētajam 1980. gada uzvedumam par gadalaikiem melodijai radās vēl viens teksts:

  1. Rakstīdama kreklu šuvu, rakstīdama nēzdaudziņu.
  2. Rakstīdama norakstīju sev maizītes arājiņu.
  3. Ne ar miegu, bet ar darbu sav pūriņu pielocīju.
  4. Dažu nakti gailis dziede, man miedziņis negulētis.

1985.gadā Veronika melodijai deva šādu tekstu:

  1. Visas meitas savu zina, es vēl savu nezināju.
  2. Kam adīšu raibus cimdus, kam rakstīšu grāmatiņu?
  3. Mellačiemi raibi cimdi, Laimai rakstu grāmatiņu.
  4. Kad, māmiņa es nomieršu, izdal manu graznu pūru.
  5. Cimdus kapa racējam, dvieļus zārka nesējam.
  6. Tiem, kas mani zemē laida – līdz zemīti lina kreklu.
  7. Tiem, kas mani apglabāja – tiem tie zelta gradzentiņi.
  8. Piermajam brūtganam zaļu zīda nēzdodziņu.
  9. Ņem, Dieviņi, ko ņemdams, neņem meitu vaiņagā:
  10. Piecus gadus māte raud, meitas pūru cilādama.
  11. Sešus gadus puiši rauda, gar kapiem staigādami.

Jāpiemin, ka dziesmai teksts mainās, bet piedziedājuma formula vienmēr ir viena un tā pati.
Vecākais šīs dziesmas pieraksts atrodams A. Jurjāna 1891. gada Gudenieku burtnīciņā, pierakstīta arī piedziedājuma formula – trai du ridu ral lala (Bb 43, 1747).

1924.un 1948. gadā E. Melngailim pilnīgi vienādi to dziedājis P. Korāts. Tieši tāpat dziedāja arī Ieva Strelēviča A. Krūmiņam 1948. gadā (LFK 1824, 196, 197) un J. Līlentāls 1957. gadā (LFK 1935, 8551), tikai viņš turpina tekstu, pievienojot veselu bloku, kas vairāk gan attiecināms uz jaunā pāra guldināšanu kāzās, bet nekādi nesaistās ar neuzticīgo mīļāko teksta sākuma posmā.