Daudzie koncerti kopā ar “Suitu sievām” prasīja plašāku dziesmu satura izvēli, nekā pašu dziedātāju atmiņās varēja sameklēt. Un tā, izmantojot latviešu tautas dzejas ritma universālumu, senajām melodijām radās jauni teksti. 1948. gada 1. augustā Veronika Porziņģe A. Krūmiņam dziedāja šādu dziesmu (LFK 1824, 240, 241):
- Divus devu brālīšam, trīs es pati paturēju.
- Par to vienu zirgu pirku, par otraju novadiņu.
- Par to trešo es nopirku sev maizītes arājiņu.
Ar nelielām atšķirībām šis teksts atrodams arī R. Drīzules vākumā 1957. gadā (LFK 1935, 5984). Tik precīza piedziedājuma formula varētu liecināt par to, ka šo dziesmu Veronika rakstītājai ir dziedājusi:
- Maza, maza ābelīte, ai dai dūdi da;
Pieci zelta āboliši ai dai dūdi da;
Ai dai dil dul oktā oktā 2x
Ai dai dūdi da!
- Divus devu brālišame divus pati paturēju.
- Par to vienu es nopierku sev maizites arājiņu.
Dziesmu Veronika iemācīja sievām, bet viņai bija raksturīgi “nekarot” par katras nots “pareizību”, tā nu individuālais variants tika “piedzīts” kolektīva prasībām, variantam, ar kuru bija apmierinātas visas dziedātājas. Šodien dziesma skan šādi:
1978./79.gada sezonā skaņuplatē iedziedāja tieši šo variantu. Kad 1980. gadā veidoja uzvedumu par gadalaikiem, pietrūka dziesmu, tāpēc šī melodija, pateicoties Veronikai, ieguva jaunu tekstu:
- Līgodama vien staigāju, brāļa goves ganīdama.
- Brāļa goves ganīdama, raibus cimdus adīdama.
- Salīgoju brāļam sievu, sev maizītes arājiņu.
Veiksmīgi – šodien šo tekstu zina pat labāk par oriģinālo. Kas zina, vai pirmoreiz izdziedātais tiešām bija tas “īstais”?
