Ziņģi “Aiz upītes mani sauca” Veronika man dziedāja 1989. gada vasarā, teksts arī LFK 1935, 5897:
- Jāj, brālīti, droši pāri, neslīks tavis kumeliņis.
- Gar malami niedres auga, viduj skaidra, balta smilkte.
- Zobens grieza baltu smilkti, ūdens skalo kumeliņu.
- Droša dūša puišeļami, skaidra spalva kumeļam.
1985.gadā šo tekstu Veronika dziedāja ar visā Latvijas teritorijā pazīstamo melodiju “Strauja, strauja upe tecēj”, jo tā jau tā pati esot.
To “Ruden”, man liekas, uz šo melodiju es pajēmu. “Rudenim”? Tam meldīš nebij.
Toreiz kaut ko par rudeni esot vajadzējis dziedāt. Veronika piemeklējusi vārdus viņai pazīstamai un tuvai melodijai. Šodien Alsungā dziesmu visi pazīst kā “Ai, rudeni”, bet neviens vairs nepiemin tekstu “Aiz upītes mani sauca”.
Starp suitu dziesmām nav nevienas par darbu, par dabas skaistumu, tās poētiku, bet ilglaicīgā “plānveidīgā” pašdarbība tieši tādas prasīja. Kā īstai tautasdziesmai tai Veronikas vārdu blakus nekad neminēs. Lūk, viņas teksts:
- Ai, rudeni, ai, rudeni, tavu lielu bagātīb!
- Ruden rutki, rācentiņi, ruden pilli ābeļ dārz.
- Ruden pillas klētes bira zeltainiemi graudiņiem.
- Ai, rudeni, ai, rudeni, meitiņāmi, lapiņām –
- No kokiemi lapas bira, iet meitiņas tautiņās.
- Čab lapiņas nobierdamas, raud māmiņas vadīdamas.
