Ziņģe “Upe tek un rituļo”, Veronikai dziedot, brīžiem ieguva valša ritmu. Pierakstīju to 1985. gada 16. maijā.
- Sveicini to meitiņu, kas uz krasta stāv,
Dažas sēras asaras raud pēc mīļākā.
- Jūriņ, kam tu pajēmi manu mīļāko,
Puisīti ko mīlēju, visu dārgāko?
- Mīļākais bij jūrenieks, jauns un jauks bij viņš.
Aces mirdzēja kā prieks, vaigi sārkanbalt.
- Bet nu jūra plivina matus dzeltenus,
Jūrjas meita ievīlus savos dziļumos.
- Baltā brūtes apģērbā skaistā meitiņa,
Mirtes kronu galviņā stāv pie alterja.
- Ar šo kroniņ nejoko – tas ir nevainīgs!
Kas to nes, lai apdomā kā tas iet par lab.
Pavisam nenozīmīgas atšķirības ir Ievas Strelēvičas dziedātajā šīs dziesmas variantā, kuru 1948. gada 30. jūlijā pierakstīja A. Krūmiņš (LFK 1824, 220, 221).
