Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

75. Viens ģēģers jāj uz jakti

Trešajā mednieku dziesmā “Suitu sievas” vairāk iedziedājušas sākumu “Viens jaunskungs jāj pie brūtes”, bet Veronika uzstāja, ka tas neesot pareizi, esot “Viens ģēģers jāj uz jakti”.

  1. Ne mostīšos, ne celšos,
    Jāj tu tik ātri projām, no kuriens tu atjājis –
    Es var bez tevis dzīvot, es var bez tevis būt.
  1. Es gribu palikt viena –
    Lai zibenē un rūc un pūš tie bargie vēji,
    Un manu mazu villainīt par visu pušu plēš.
  1. Klaus, mīļais, ko tev teikšu:
    Jāj tu tai augstā kalnā, tur divas kuplas liepas:
    Pie vienas piesien ziergu, pie otras guli pats.

Ļoti atšķirīgu teksta variantu atradu Augusta Lāča burtnīcā:

  1. Kāds puisēns jāj pie meitām, 2x
    Viņš klauvēja pie durvīm ar savu zelta gredzentiņ:
    Ak, mīļā, vai tu dzirdi, jel ielaid mani iekš.
  1. Ej tu tik atkal projām,
    Ej tu tik atkal projām kur esi tu atnācis:
    Bez tevis varu dzīvot, kad tu pie manis nav.
  1. Kur tad nu es iešu, kur nu es palikšu?
    Vēl visur guļ tie ļaudis, un gaisma vēl nav aususi,
    Tik zibinā un rūca un pūš tas bargais vējš.
  1. Ej tur uz augstiem kalniem,
    Tur būs vien kupla liepa, tur piesien savu zirgu
    Un stāsti man to sapnīti, ko viņnakt sapņoji.
  1. Es stāstīšu tev, mīļā,
    Es gultā guļot sapņoju: tu stāvēji pie altāra
    Un citam savu roku jau bij atdevusi.
  1. Nē, nē, tas nevar notikt,
    Es tevi esmu mīlējis un tevi mūžam mīlēšu,
    Kamēr tas nāves eņģelis mums acis kopā slēgs.

Runājot par melodiju, šoreiz pietiks ar faktu, ka ziņģe publicēta 1925. gadā Leipcigā izdotajā grāmatā “Deutscher Liederhort” (191. lpp. ar Nr. 1305):