1985.gada 16. maijā Veronika iedziedāja ziņģi “Tumša nakts un krēslība”.
- Visi mani draugi mani atstājuši.
- Kur nu es viens iešu, vai par pasaul skriešu?
- Eimu es uz lauku meklēt vienu savu draugu.
- Smukā meitiņ lokās, rožu ziediņ rokās.
- Labdien, smuk un daiļa, nāc man līdz uz mājām!
- Tevi neatstāšu, citu nemīlēšu.
A. Lāča burtnīcā šīs dziesmas teksts nedaudz atšķiras:
- Tumša nakts un krēslība, sirds man neir droša.
Visi mani draugi man ir atstājuši.
- Kur nu es viens iešu, vai par pasaul skriešu?
Eimu es uz lauku meklēt sevim draugu.
- Redzu, redzu tāli: viņpus upes tāli
Smuka meitiņ lokās, rožu ziediņš rokās.
- Labdien, smukā meitiņ, ko no rozēm vīsi?
Vīšu vaiņadziņu, likšu galviņāji.
- Likšu galviņāji, iešu baznīcāji;
Iešu baznīcāji, lūgšu mīļo Dievu.
- Sniedz man savu roku, saspiedīsim kopā;
Viens var dot man droši zelta birkaviņu.
- Tevi neatstāšu, citu nemīlēšu –
Dvēselīt un miesa, tā ir meitas tiesa.
