Vairāk kā četrdesmit gadu ir starp abiem dziesmas “Ciema meitas žēli raud” pierakstiem. 1948. gadā pierakstītajā variantā A. Krūmiņam kā vairāk ticamas ritma figūras pirmajās taktīs šķitušas lielās trioles (LFK 1824, 230, 231 – 233). Šādu šīs dziesmas tekstu 1957. gadā pierakstīja arī R. Drīzule (LFK 1935, 5974).
- Neraud žēli, ciema meitas, tā nebija mana vaina.
- Tā jau jūsu pašu vaina, ka raženi neturējās.
- To tev deva melli spaņņi, melns krekliņis mugure.
- Ciema meita, mellacīte, glauda manu kumeliņu.
- Vai tu glaudi, vai neglaudi, jāt jau viņu nedabūsi.
- Ciemu meita, mellacīte, mitosim gradzentiņus:
- Tev sidraba, man ir zelta, nāc tu pati piedevām.
Varbūt dziesmas pirmā puse kādreiz bijusi piecdaļīga?
1989.gada novembrī Veronika šo dziesmu dziedāja šādi:
Vai aizdomas par kādreizējo piecdaļību būtu nepamatotas? Vislabāk tomēr ir ļaut brīvi pastāvēt dažādiem dziesmas ritmiskajiem zīmējumiem. Interesanti, ka mažora septītās pakāpes pazeminājums sestajā taktī tika stingri ievērots kā jaunībā, tā vecumdienās dziedot.
1985.gadā Veronika šai melodijai pielika citu tekstu. Mažora septītās pakāpes pazeminājums šeit parādās jau ceturtās takts beigās, nevis sestajā taktī:
- Laižat mani tīrumāi ar melnīti grozīties.
- Tautu meita, spulgacīte, glauda manu kumeliņu.
- Vai tu glaudi, vai neglaudi – jāt jau viņu nedabūsi.
