Šī dziesma suitos daudz dziedāta, bet tik plašu tekstu kā Veronikai es citiem neatradu.
- Tur sēdēj divi mīļākie, kam vēl viens gads ir jāreizo.
- Ja tev vēl viens gads jāreizo, tad negribu es pie cita iet.
- Tad eimu rožu dārziņā un sēd apakš kuplas ābeles.
- Te atjāj viens jauns puisītis: ak, meitiņ, ko šej sērojies?
- Vai tevim miris tēvs vai māte, vai slepens tev ir brūtgāniņš?
- Nedz man ir miris tēvs, nedz māte, bet slepens man ir brūtgāniņš.
- Par velti, meitiņ, gaidi tu, es jāju caur to pilsētu.
- Es vakar caur to pilsēt jāj, kur tavam mīļam kāzas dzer.
- Tur vīn ar medu laistīja un zelta naudu bārstīja.
- Cik tad tu viņam laimes vēl par tādu lielu piekrāpšan?
- Es viņam tik daudz laimes vēl, cik uz šī koka lapas daudz.
- Cik jūrmalā ir smilšu graud, cik zvaigznes spīd pie debesīm.
- Tad vilka viņš no kabatas vien zelta grieztu gredzentiņ.
- Un svieda viņai klēpītej, šis gredzens plūst ar asaram.
- Tad vilka viņš no kabats ār vien sārkan zīda nēzdaudziņ.
- Un svieda viņai klēpītej – še, noslauk žēlas asaras.
- Es tikai tevi provēju – vai būsi mani mīlējse.
- Ja būtu mani lādējse, tad būtu tūlīt projām jājs.
Pirmais to 1891. gadā Gudenieku pusē pierakstījis A. Jurjāns:
1948.gadā divus pilnīgi vienādus šīs dziesmas pierakstus veicis A. Krūmiņš no Putnovičas Marijas un Pīkšas Marijas. Arī teksts šīm dziedātājām apraujas vienā un tajā pašā vietā – kur neuzticīgam mīļākam novēl laimi.
