Ikreiz, kad atgriezāmies pie dziesmas “Es pazinu to puisīti”, es prasīju, vai tā nav rotaļa. Un vienmēr Veronika teica, ka rotaļa tā noteikti neesot. Pirmo melodijas variantu pierakstīju 1985. gada 16. maijā.
- Gar zemīti kājas vilka, uz aceme cepurīt.
- Lēni lika lielus soļus, un uz meitām neskatās.
- Kādu jodu tas skatīsi, kad jau sava nolūkot.
- Mazais Pēters, tas ir brūtgans, ko tad viņš ir nolūkojs?
- Ciemiņ Lība, tā tā brūte, Pēters to ir nolūkojs
iemīlējs.
Pēc kāda laika dziedātāja tekstu vēl papildināja:
- Kam tie tādi siermi ziergi stāv pie Lības namdorem?
- Tie Pētera siermi ziergi, tie to Lību vizinās.
- Lūdzam mēs to mācītāju, lai salaulā labi cieti.
- Lai neatstāj sievu, neiet puišu pulciņē.
Pēc četriem gadiem, 1989. gada 17. septembrī, Veronika vēlreiz dziedāja šo melodiju, kad atvēru viņas burtnīcā tekstu “Smukā meitiņ, tā ir brūte” (teksts arī LFK 1935, 5982).
- Bajār dēlīš, tas ir brūtgans, tas to meitiņ vizinās.
- Kam tie tādi siermi ziergi, kas pie ciemiņ namdorem?
- Tie bajāra siermi ziergi, tie to meitiņ vizinās.
- Lūdzam mēs to mācītāju, lai salaulā labi cieti.
- Lai neatstāj sievu, neiet puišu pulciņā.
- Lai neatstāj vīru, neiet meitu pulciņā.
Tomēr domāju, ka tā noteikti savulaik bijusi rotaļa. Veronika dziedāja gan vienu, gan otru darbības pusi, kad dalībnieki samainās. Teksts arī ir tas pats.
