Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

73. Kad zaļā mežā eimu

Tagad pienākusi kārta 3 mednieku dziesmām. Pirmā no tām ir “Kad zaļā mežā eimu” (arī “Kad es uz mežu tieku”), kura Veronikai pašai ļoti patika. Ja vairākām dziesmām viņa iedziedāja melodiju tikai pirmajiem pantiem, atrunājoties, ka citi esot burtnīcās, tad šo ar baudu izdziedāja līdz galam. Tas bija 1985. gada 16. maijā.

  1. Par kalniem, lejām trīties un zvēriem pakaļ dzīties –
    Tas man kā iedzimis.
  1. Uz zara irbe gudra, un snipe gaisā mudra,
    Tiklīdz kā spiežu, krīt.
  1. Tad stirnas, briežus, zaķus un visvisādus zvērus
    Man stobris panāks drīz.
  1. Tad lielais britens pakaļ par putnu pēdu smaku
    Kā lode pakaļ skrien.
  1. Kad piekusis, tad sūnās pakrītu es kā dūnās
    Diensvidu nogulēt.
  1. Nedz malciņš pudelītē, ne grasīts kabatej,
    Tik maizes nuciņš vien.
  1. Kad saul aiz kalniem veļās un migla gaisā ceļās,
    Tad es uz mājām eim.
    iet.
  1. Tad mīļā pretī steidzās un man pie krūtīm spiežās –
    Tāds meža vīra mūžs.

Dziesmas teksts ir atrodams arī burtnīcā, kurā dziesmu teksti rakstīti 15 gadu vecumā. Tā jau no 1940. gada glabājas Folkloras krātuvē ar Nr. LFK 1708, 240.