Tajā pašā dienā, pāršķirstot Veronikas burtnīcas, atradām neizdziedātu dziesmu “Bāls mēness spīd pār Austrijs kalniem, lejām”.
- Zem nāliv(j)ar (?), pie baltā marmor krusta
Sēd dvēseles skumjās mocīts jauneklis,
Ko nospieduse barga liktens vara,
Tādēļ viņš kluss, kā sapņos nogrimis.
- To netraucēj nedz kalnu, lejas klusums,
Nedz Donavs viļņu bārga krākšana.
To netraucēj nedz Vīnes torņu spožums,
Nedz kapu rožu dzidra rasiņa.
- Kā nedzīvs tēls, kā atturības klusums
Aplūkoj pasauls priek un laimību;
Kam krūtīs plosās varens, negants žēlums
Dēļ mīļākās viņš zaudēj cerību.
- Kam pievil man, tu skaistule nolemta,
Kam ieved mani moku dziļumos!
iegrūd
Tev nedar skumjas manas dvēsles sāpes,
Tu laimīga pie staltā Edvarta.
- Slauk asaras no savām zilām acīm,
Cel galvu augstāk, spītē liktenim!
Neraud par dzīves izjukušo laimi,
Dēļ tev man visa laime zuduse.
– Nu bet viš kaut kā no dzīves savā ziņā i jemts. Kā viņas tādas ir iekūlušās?… Kā varētu teikt – jo šitās visas ir no mātes nākušas, un mātei, jo viņa dziļi mežā tur, var teikt, kādi 6 kilometri no Alsungas viņa dzīvoj, un viņiem bij katru ziemu gulējuši meženieki tur. Meža cirtēji. Un tā, viņa teic, ka senāk jau tie visi vakaros sēd un dzied. Un tad tā viņas [tās dziesmas] droši vien ir iekūlušās, viena un otra no visādiem…
*No kurienes vien tik nesanāca…
*Nē nu ja, meža cirtēji, kas ziemā uz nedēļu nakti guļ. Tā tas varētu būt.