Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

99. Nedz tēva man, nedz Tēvijas

Ar šo dziesmu mums iznāca tā: kad atšķīrām vārdus dziesmai “Nedz tēva man, nedz Tēvijas”, man sagribējās “paspīdēt”, sak, es jau arī ko zinu. Sāku dziedāt man tik ļoti iepatikušos dziesmas melodiju, kuru pierakstīju 1984. gadā kādā “Suitu sievu” mēģinājumā no Rozālijas Brūderes dziedātā.

Veronika mani pārtrauca, sakot, ka vārdi gan esot, bet melodija pavisam cita. Viņa labu laiku pie sevis dungoja. Lūk, ko atzina par pareizo melodiju šai dziesmai. Tas bija 1989. gada 17. septembrī.

  1. Uz visas plašas pasaules nevienu nepazīstu,
    Ko varētu es dēvēties par savējo un īstu.
  1. Es nievāts, pērts, nedz viena rāts, un tā es apkārt klīstu,
    Un par to atkal citus es, es nicinu un nīstu.
  1. Es negribu, man nevajag neviena līdzcietības,
    Ar lepnību es atraidu šo slēptu liekulību.
  1. Kā cēlos uz šīs pasaules, tas paliek neatminams,
    Tik tas, ka grāvī atrasts es, tas man par kaunu zinams.
  1. Es biju ietīts lupatos un nolikts ceļa malā.
    Tur stīvs un auksts es gulēju, tas bija pirmā salā.
  1. Kas gan zin šādu likteni, kas manu māti spieda,
    Ka savu miesu, asinis tā ceļa malā svieda.
  1. Vai augstas kārtas jaunkundze gan slēpa savu godu,
    Jeb atviegloja ubadze tik savu ceļa somu.
  1. Un tā, un tā es atzīstos: es atrasts ceļa malā,
    Un tā es atkal atrašos, kad dzīves ceļš būs galā.