Stāstu par šo dziesmu iesākšu ar mūsu sarunas fragmentu:
– No kurienes tev šī dziesma?
– Turpat, kur visas citas. Kur tā māte viņu rāvuse, to es nezin. Mātes brāļi kādreiz karā prom bi. Kad apprecējās, te jau viņa nevienu dziesmu neiemācījās.
Karavīru dziesma “Apkārt kalnu gāju” Veronikas atmiņā iegūlusi dziļi, dziļi – starp 1985. un 1989. gada dziedājumiem nav nekādas atšķirības.
- Kam tu raudi žēli, salauž savu sirdi?
Kā es žēli neraudāšu – mīļais karjā gāj.
- Karjai iešu, iešu, karjā nepalikšu –
Karjiņāji grūts mūžiņis mātes dēliņam.
- Aiz tiem augstiem kalniem, aiz tā rudzu lauka,
Aiz tās zaļas birzes sašauj major galvu.
- Iznāk viena šāda, iznāk otra tāda,
Iznāk pate major brūte, kas tam sasien galvu.
- Ceļies, vīriņ, ceļies, ceļies, arājiņi!
Redz kur tavis sirmzirdziņis karja laukej dancā.
- Ķer tu viņu rokej, vedi viņu mājās,
Ieber viņam tīras auzas, noglaud viņam galvu.
- Kad tu viņu brauksi, mani pieminēsi.
Kad tu viņu jāsi, žēli noraudāsi.
Teksts bija ierakstīts Veronikas burtnīcā, kas datēta ar 1935. gadu, tātad laikā, kad pašai rakstītājai ir vien piecpadsmit gadi. Tā glabājas ZA Folkloras krātuvē – LFK 1708, 239. Dziesmas melodijas variantu pierakstīja A. Jurjāns jau 1891. gadā, tas publicēts “Latvju tautas mūzikas materiālu” 6. burtnīcā (Bb 43,1750). No teksta doti tikai pirmie vārdi.
Pavisam atšķirīgu melodiju ar šo pašu tekstu dziedāja Krists Lācis E. Melngailim 1924. gadā (LMF l, Nr. 244).
- Skuķi, ko tu raudi, kam tu žēlojiesi?
Kā es žēli neraudāšu – mīļais karā gāj.
- Karjā man būs ieti, karjā nepalikšu –
Kariņāi grūts mūžiņis tēva dēliņam.
- Auksti vēji pūta, sīvi kungi sūta
Ienaidnieku pulciņāi asariņas slauk.
- Nu ar Dievu, tēve, nu ar Dievu, māte,
Šī pēdēja valodiņa tēva istabā.
Melodija, kuru ar šo tekstu dziedāja “Suitu sievas”, ir plaši pazīstama, īpaši dziesmas otra puse ir intonatīvi tuva Krista Lāča dziedātajam.
