Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

107. Liktenis

Dziesmas “Liktenis” teksts pirmoreiz burtnīcā ierakstīts drīz pēc Veronikas mātes nāves 1941. gadā, otro reizi – 1985. gadā. Melodiju teicēja man magnetofonā iedziedāja 1989. gada 9. decembrī.

  1. Nedz man ir dzimtenes, nedz mājas, nedz viena sirds, kas mīlē man.
    No rīta cēlos, aunu kājas, Dievs zina, kur vakars pienāks man.
  1. Starp dzīves ērkšķiem, dadžiem asiem es, vientuls, apkārt klejoju;
    un tā, un tā es vientuļš klīstu,
    un tā es mūžam klīdīšu (tā Veronika 1985. gadā)
    Virs galvas man ir zilā debess, zem kājām plašā pasaule.
  1. Un kad es reiz pēc dzīves cīņām zem vēsām smiltīm dusēšu,
    Es šaubos, vai uz mana kapa ar ritēs kāda asara.
  1. Nedz cerībs zied, nedz rožu pumpurs no mīļas rokas man tiks likts,
    Tik līdzcietīgais saules spožums vēl mani segs un aplaimos.