Dziesmas “Liktenis” teksts pirmoreiz burtnīcā ierakstīts drīz pēc Veronikas mātes nāves 1941. gadā, otro reizi – 1985. gadā. Melodiju teicēja man magnetofonā iedziedāja 1989. gada 9. decembrī.
- Nedz man ir dzimtenes, nedz mājas, nedz viena sirds, kas mīlē man.
No rīta cēlos, aunu kājas, Dievs zina, kur vakars pienāks man.
- Starp dzīves ērkšķiem, dadžiem asiem es, vientuls, apkārt klejoju;
un tā, un tā es vientuļš klīstu,
un tā es mūžam klīdīšu (tā Veronika 1985. gadā)
Virs galvas man ir zilā debess, zem kājām plašā pasaule.
- Un kad es reiz pēc dzīves cīņām zem vēsām smiltīm dusēšu,
Es šaubos, vai uz mana kapa ar ritēs kāda asara.
- Nedz cerībs zied, nedz rožu pumpurs no mīļas rokas man tiks likts,
Tik līdzcietīgais saules spožums vēl mani segs un aplaimos.
