Categories
Veronika Porziņģe

Ziņģes

Ziņģes – tā suitos sauc visas garās dziesmas, kurām ir vairāku pantiņu sižetiski saistīts teksts. Nešķiro, vai tā ir tautasdziesma, kāda komponista dziesma vai tiešām ziņģe tās “latviskajā” izpratnē. Vīri ziņģā, sievas dzied, ar to domājot, ka sievām vairāk piedien saukšana, locīšana, vilkšana, bet vīriem – garās dziesmas. Sievām piedien tautasdziesmas, vīriem – ziņģes.
Šo nodaļu katrs lasītājs vērtēs savādāk. Būs cilvēki, kas to uztvers kā kaut ko neparastu, citi pieņems zināšanai, citi izmantos praktiski, bet citi šeit publicētās dziesmas dziedās. Tomēr visi tās salīdzinās ar jau zināmajām. Lielākā daļa lasītāju, tie, kas paši dzied, vai pie katras dziesmas apstāsies un teiks: tā nav pareizi, tur neprecīzi vārdi, šeit melodija nav īstā.

Jā, kritērijam “pareizi – nepareizi” ir vairāki līmeņi. Augstākais attiecināms uz profesionālo mūziku, kur atļauts pieskarties tikai nošu teksta lasījumam, interpretācijai. Vissarežģītākais līmenis ir folklorai, mākslai, kurā visspilgtāk izpaužas cilvēka – izpildītāja, folkloras nesēja – individualitāte, personība, viņa vienreizība. Kritērijs “pareizi – nepareizi” ir tie dzirnakmeņi, kuriem griežoties šķiļas arvien jaunas dzirkstis, tas ir, rodas aizvien jauni varianti vienai tēmai, vienam tekstam, vienam sižetam, vienai intonāciju kopai vai jau relatīvi stabilai melodijai. Tieši šī savstarpēji šķietamā neatbilstība arī virza uz priekšu folkloras eksistenci laikā.

Nošu sistēmā fiksēta dziesma būtībā jāuzskata par vienu, iespējams, tūkstošo daļu no bezgalīgi mainīga organisma. Folklora kā jebkura daiļrade ar savu māksliniecisko vērtību ir savā ziņā neatkārtojama. Varētu teikt – neatkārtojama atkārtojamība jeb atkārtojama neatkārtojamība.

Tautasdziesma nav piesaistīta attiecīgam žanram uz mūžīgiem laikiem. To nevar iedalīt ne pēc intervalikas, pēc ritma struktūras, ne pēc citām pazīmēm, jo dzīvajā folklorā tie visi ir mainīgi lielumi, varētu pat teikt, ka tas ir sava veida haoss. Tomēr ir elementi, kuri tiek izpildīti pēc atmiņas, automātiski, kā absolūtas vienības, tātad tradicionāli.

Veronika Porziņģe pati tādu vārdu nekad nelietoja. Viņa intuitīvi juta, ko drīkst un ko ne. Viņa nekad neatteicās dziedāt. Gluži pretēji – viņa sāka dziesmu pat tad, kad nebiju gatava ne ierakstīt magnetofonā, ne fiksēt uz papīra. Veronika nekad neatrunājās ar sliktu laiku vai nelabu pašsajūtu. Dziedāšanas dēļ tika pamesti novārtā arī visi mājas darbi. Viņu netraucēja klausītāju skaits vai to “lielums”. Dziedāja aktieriem, rakstniekiem, priekšniekiem un padotajiem, tuviem un tāliem ciemiņiem. Īpaši viņa priecājās par iespēju padziedāt vecās ziņģes, kuras neviens cits bez viņas vairs neatceras.

Salīdzinot ar citiem folkloras vācējiem, es biju daudz izdevīgākā situācijā. Es tikai šķīru vecās burtnīcas, pilnas ar dziesmu tekstiem, un Veronika dziedāja. Atcerēties melodijas viņai nesagādāja lielas grūtības. Senāk neaiztiktas dziesmas ieskanējās pēc piedziedājuma, jo tas kā spilgtākā un atmiņā paliekošākā dziesmas vienība palīdzēja atrast arī pašu melodiju. Atcerēšanās noritēja tik raiti, ka atļāvos pat šaubīties par teicējas atmiņu. Pieļāvu domu, ka viņa melodijas sacer uz vietas, lasot tekstu. Manas aizdomas Veronika izkliedēja ļoti ātri. Starp lapām ar viņas dziesmu tekstiem atradās arī citu teicēju materiāli. Kad nonācām līdz tiem, Veronika strikti noteica: “Tās nav manas dziesmas!”

Veronikas Porziņģes repertuārā ir arī dziesmas, kas nav tuvas viņas sirdij, bet, tā kā tās dziedājusi viņas māte, dziesmas neizdzēšami palikušas atmiņā, tātad ir vērtīgas un saudzējamas. Nav vairs nekādas iespējas salīdzināt Veronikas pašas dziedājumu ar viņai bērnībā mācīto. Būtībā jāpieņem, ka savā ilgajā dziedātājas mūžā, uzkrājot lielu pieredzi un intonatīvo fondu, viņa dziesmām pielika arī kaut ko no sevis. Bet vai visām dziesmām?
Izpildīdama dziesmu, teicēja nekad apzināti nepievērsās improvizācijai. Viņa pati bija ļoti izbrīnīta, kad parādīju kādas dziesmas nošu pierakstu un paskaidroju, ka katrā pantiņā viņa dziedājusi melodiju nedaudz atšķirīgi. Domāju, viņa bija apvainojusies, jo, liekas, uztvēra to kā pārmetumu, ka neprecīzi dzied. Mūsu saruna beidzās tā: “Mana dziesma! Kā gribu, tā dziedu!”

Jā, Veronikai pat pašas pierakstītais nebija neapšaubāma vērtība. Teicējas repertuārā ir dziesmas, pie kurām, laikam ritot, viņa atgriezās ar citādu skatījumu, citādu attieksmi. Salīdzinājumam es pievienoju daudzām dziesmām variantus, kuri tāpat pierakstīti suitos. Jautājums par to, vai Veronika personīgi pazina kādu no tālāk minētajiem teicējiem, radās, sastādot šo grāmatu. Nebija vairs, kam pajautāt.

Nebūtu pareizi uzskatīt, ka dziesmai kaut kur kaut kad ir eksistējis tās “klasiskais” variants un ka katrs dziedātājs vairāk vai mazāk tam pietuvojas vai attālinās. Būtībā termins “variants” ir atzīstams par neprecīzu folkloristikā. Katrs dziedātājs savu dziesmu dzied kā pilnīgi pabeigtu un patstāvīgu. Viņa sapratnē dziesma ir pilnīga vienība. Teicējs pat nepieļauj domu, ka viņa “gara bērns” varētu būt tikai daļa no kaut kā lielāka, tātad kaut kā labāks vai sliktāks variants.

Visjaunāko ziņģu oriģinālus nedodu ar nodomu, lai lasītājam pret Veronikas dziesmām nerastos attieksme – viņa dziedāja nepareizi. Pēc tik neilga laika posma, kāds ir starp dziesmas radīšanu un teicējas izpildījumu, vēl liekas nepieņemami varianti. Pat neskatoties uz to, ka dziesma kļuvusi tautā populāra, sākusi folklorizēties, tā automātiski tiek pakļauta pielāgošanai. Lai pareizi izvērtētu šo faktu, ir vajadzīgs daudz ilgāks laika posms un daudz plašāks materiāls. Par to varētu runāt vēlāk.
Gandrīz 33 gadus Veronika Porziņģe dziedāja kopā ar Alsungas etnogrāfisko ansambli “Suitu sievas”. Teicēja ne tikai mācīja viņām savas dziesmas, bet arī pati apguva jaunas, pa dažādiem ceļiem līdz sievām nonākušas melodijas, tekstu variantus.

Ansamblī dziedot, arī folkloras materiālu cenšas izpildīt precīzi, tuvinās profesionālajām muzicēšanas prasībām. Veronikai vienai dziedot ansambļa repertuāra dziesmas, pilnībā izpaliek varianti, dziesma “nemirdz”. Atšķirību starp viena muzikālā materiāla individuālo un ansambļa izpildījumu rada arī tas apstāklis, ka sievas, kādu dziesmu mācoties, nekad pilnībā neatkārto to tā, kā dziesma eksistējusi zinātāja atmiņā vai pierakstā. Visvairāk tas attiecas uz locījumiem. Ir daļa locījumu, kurus visas dziedātājas pieņem kā obligātus, un ir daļa, kurus “iztaisno”. Nosodīta tiek katra brīvdomība. Ziņģes tiek “bagātinātas” ar daudzbalsību, izmantojot tikai labskanīgāko intervālu paralēlu kustību vai jau tīri harmoniskas piebalsis, kādas veiksmīgi darina kādreizējie koristi vai dziedātāji ar muzikālo izglītību. Ja dziesma kādreiz jaunībā ir dzirdēta vai dziedāta, tad pieņemts tiks tikai viņu atmiņā visspilgtāk saglabājies variants.

Ilgā līdzdalība ansamblī ir atstājusi būtisku ietekmi uz Veroniku kā izpildītāju un folkloras saglabātāju. Kolektīvs daudz koncertē, no sievām bieži prasa to, ko nevar iegūt no senču mantotā materiāla. Šīs netradicionālās situācijas dēļ Veronika kļūst par radošu personību arī ziņģu jomā.

Veronika pati un arī pārējās ansambļa sievas visērtāk jutās sieviešu balss viszemākajā reģistrā – no mazās oktāvas do līdz pirmās oktāvas mi, fa. Klausoties Veroniku dziedam, tomēr rodas sajūta, ka arī tas viņai ir par augstu. Tonalitātes izvēle pilnībā tiek pakļauta labskanīgumam. Arī es necentos stingri turēties pie tās tonalitātes, kurā dziesmu izpildīja man teicēja tajā vai citā reizē.

Tā nu sanāk, ka kopā ar vienas dziedātājas repertuāru es publicēju arī vesela kolektīva gadu desmitos dziedāto. Šajā gadījumā tās ir neatdalāmas vērtības. Iespējams, ka pieļauju kļūdu, atsedzot visas “Suitu sievu” “kārtis”, jo katrs kolektīvs, lai saglabātu savu individualitāti, greizsirdīgi glabā repertuāru. Tas nozīmē, ka uz skatuves dziedošas grupas “politika” ir pilnīgi pretēja tautas teicēja attieksmei pret savām dziesmām, kuras tiek dziedātas katram, kas tik vēlas uzklausīt. Lai nu šoreiz suitenes man piedod. Varbūt pēc kāda laika šī grāmata arī viņām noderēs. Un tā, kā viņas šīs dziesmas dzied, neviens cits neizdziedās.

Visas šīs ziņģes es iemācījos no savas mātes Marijas Porziņģes, Andrēja meitas, dzimušas Megnes, mirušas 1941. gada 12. jūnijā 62 gadu vecumā. Iemācījos savā bērnībā, sarakstīju 1945. gada decembrī Alšvangas pagasta Kaktiņos. Šīs ziņģes dziedātas manas mātes jaunības un bērnības gados un palikušas man kā mantojums atmiņā ar visām melodijām.
Tā Veronika iesāka vienu no burtnīcām.