Dziesmai “Jūra krāc un kaijas klaigā” tekstu no Veronikas pierakstīju 1985. gadā, bet melodiju viņa nodziedāja 1989. gada 9. decembrī.
- Vai atceries tos laimes brīžus, kad abi kopā klejojām?
Tu savas mīļās, baltās rokas ap manu kaklu apviji.
- Tu skatījies man acīs mīļi, un mīļus vārdus runāji.
Jel pasaki – vai mani mīli? bez tevis dzīvot nespēju.
- Es mēģināju aizmirst tevi, par tevi vairāk nedomāt,
Bet nespēju vairs aizmirst tevi, tavs tēls man acu priekšā stāv.
- Nu viss ir zudis, viss pagalam, ir mana laime zudusi.
Ej tagad meklē citu draugu, ko atkal pievilt varēsi.
- Kad jūra krāc un kaijas klaigā, un baltas putas malā šļāc;
Nu tu pie cita krūtīm dusi, tev svešas lūpas mīlu pauž.
