Nākamās paaudzes skanošu folkloru var pārmantot tikai tās dzīvajā izpildījumā. Dziesma “mirdzēs” tam izpildītājam, kurš to būs savā apziņā pārņēmis no dzīvā izpildījuma dzīves periodā, kad visaktīvāk strādā atmiņa, proti, bērnībā. Šodien bērni suitos mācās savu senču dziesmas, taču starp paaudzēm vairs nav tiešas sasaistes, bet gan fiksēts nošu materiāls. Tikpat noplicinātas un vienveidīgas dziesmas, kādas tās ir “nopulējušās” ilggadīgā “Suitu sievu” repertuārā, būs arī dziedošajiem bērniem tik ilgi, kamēr viņi būs saistīti ar Alsungas bērnu mūzikas skolas ansambli “Mazie suitiņi”. Folklora tiek pārmantota nevis tās dziļākajā nozīmē, bet gan kā tās kolektīvais izpildījums uz skatuves, tātad tautasdziesma nevis sev, savai dvēselei, bet citiem priekšā dziedāšanai.
Izklīzdami bērni daudz ko atcerēsies, bet vai vēl šīs dziesmas dziedās? Tomēr es nezaudēju cerību, ka kādā no mazajām dziedātājām “iedegsies dzirkstelīte”. Arī Veronikai bērnībā māte aizrādīja, kad dzirdēja meitu dziedam citādāk nekā viņa pati. Veronikas māte dziesmas uzskatīja par savām, pār kurām ir noteicēja. Tālāk tās visu mūžu bija Veronikas dziesmas – ko gribu, to daru. Un tālāk? Manējās? Tavējās? Mūsējās? Protams, katras dziesmas nākotne ir ielikta pašā dziesmā, tomēr dziesma pati par savu eksistenci necīnīsies, tā gaidīs ĪSTO CILVĒKU, kurš pacels pārtrūkušo dziesmu kamola galu.
Alsungā
- gada februārī
Recenzenta, zinātņu doktora Arnolda Klotiņa sacītais:
1991.gadā, recenzējot Kultūras fonda Spīdolas stipendiātes Daces Nastevičas darbu, muzikologs, mākslas zinātņu doktors Arnolds Klotiņš rakstīja: “Ir sagatavota folkloras publikācija pēc teicēja piederības principa – pirmais šāda tipa folkloras mantojuma izdevums Latvijā. Un kā tāds šis darbs ir ļoti gaidīts. Tas sāk nolīdzināt latviešu folkloristikas un žurnālistikas joprojām prāvo parādu pagātnes un tagadnes folkloras teicējiem – unikāliem cilvēkiem, kuru vārdus citas folkloras lielvalstis (Igaunija, Somija, Norvēģija u. c.) ievieto savās literatūras un mākslas enciklopēdijās.”
Grāmatas ceļš līdz lasītājiem un dziedātājiem bija tikpat raibs, cik dziesminieces Veronikas Porziņģes mūžs. Bet mierinājuma vārdi, kurus dzirdēju, par grāmatas manuskripta likteni apvaicājoties, lai paliek par moto – šādas vērtības jau nenoveco.
