Dziesmai “Apkārt kalnu, gar kalniņu” Veronika nekādi nevarēja atcerēties melodiju. Viņa ilgi dungoja pie sevis dažādas skaņu kombinācijas, bet visas “atmeta”. Sāka no jauna. Tad, it kā atvainodamās, noteica: “Jākunkuro, tad es viņ varbūt uztrāpīs.”
Par īsto tika atzīta šī melodija, kuru Veronika nodziedāja 1989. gada pašās beigās.
- Kad uzkāpu kalniņē, dzierdēj ļaudis runājam.
- Dzierdēj ļaudis runājam, ka man brūte vairs navaid.
- Tūliņ kāpu no kalniņa, sedloj savu kumeliņu.
- Sedloj savu kumeliņu, jāju mīļo apraudzīt.
- Brūte sēd iekš piles logiem, ķemmē savus brūnus matus.
- Es tai devu labvakaru, šī ne vārda nesacīja.
- Ak tu, staltā vīzdegune, vai es tevi lūgties iešu?
- Tā būs māte, kas dos meitu, kas prot meitu audzināt.
- Māte deva raudādama, meita nāca dancādama.
Dziesmu ar šo tekstu pierakstījis E. Melngailis 1940. gadā Gudeniekos no Margrietas Vērsis, bet melodija gan cita (LMFM l, Nr. 1214; J. Vītoliņš, “Precību dziesmas” Nr. 1676).
- Dzierdēj ļaudis runājam, kad man mīļā atstājus.
- Tūliņ kāpu no kalniņ, seldoj savu kumeliņ’.
- Kad atjāju, tad atradu stāvam piles namdurēs.
- Gāju klāte, devu rok, manu roku vairs nejēm.
- Ak tu, muļķa meitenīt, vaj es tevi lūgties ieš?
- Gan būs māte, kas dos meitu, kas māk meitu audzināt.
- Kā puķīti, kā rozīti, kā sarkanu magonīt.
