Tikpat grūti atšifrējama bija dziesma “Rudenīgā tāle”. Šaubos par pirmo taktu pareizību, bet jāatceras, ka Veronika pārvaldīja arī dziedāšanu netemperētā skaņkārtā, tātad 1. takts la bekars ir tikai pavisam nedaudz augstāks par mūsu ausīm pierasto.
- Un jau pēc gadiem restorāna zālē
Tur augstu kalnā, klusā kūrortā
No dzīves vētrām noguruši, bāli
Mēs klausījāmies vēju koncertā.
- Caur logu mēness sudraboti bāli
Un gaiši rādīja, cik viegli mirt.
Un lūpas, laimē izdzisušas, bālē,
Un rokas gurušas bij rozes plūkt.
- Tas stāstīja man senus mīlas stāstus,
Es, acis aizvēris, klausījos.
Es sapratu, bet nebija man glāsta,
Jo sirds bij lauzta agrā jaunībā.
