Kā pēdējā dziesma ar meldiņu ir “Klaidonis”.
– Un kur jūs šīs dziesmas mācījāties, kur dziedājāt?
– No kurienes viņas nākušas, es nezinu, bet tepat mēs sēdēj āz vērand uz mūriš un cauram naktim ar Matilds, mēs abas dziedāj viņas. Un viss šitie te meiteņ, kād mums bi tā kompānij. Man tā patik – “Kam vajadzēj man tevi mīlēt”…
– Nu tad tik dzied viņu!
– To es atceros labāk, jo šī mums ir parasti dziedamā. Jā, šo un “Zilos ceriņus” mēs atkal dziedāj. Tolaik bi modē, tād modes dziesma.
- Kam ļāvi skūpstīt savas lūpas tu, nicinātais klaidoni?
Un tavas matu cirtas glāstīt bij atļauts tikai īsu brīd.
- Ej, dzīvo laimīgs, ja tu vari, ej, dzīvo laimīgāks par man.
Un ja tu kādreiz citas mīli, tad nepievili tā kā man.
- Ak, neskaties uz man tik mīļi, tu otrreiz mani nepievils;
Kaut arī svešumā es klīstu, būs cits, kas mani aplaimos.
- Kam sviedi akmeni tu viļņos, ja tas tur vietas neatrod?
Kam salauzi tu manu sirdi, ja tā vairs miera neatrod?
- Ak mieru, mieru sirds man vēlas, kas klaidonim var mieru dot?
Kad skanēs drūmie kapu zvani, tad manai sirdij miera būs.
Un tas arī viss. Pēc nepilniem diviem mēnešiem es uzzināju, ka mana lielā dziedātāja mirusi. Tagad, kārtojot viņas atstāto mantojumu, es labi redzu un saprotu, ko un kā vajadzēja viņai prasīt, par kādiem jautājumiem vēl izprasīt. Kā teiktu pati Veronika Porziņģe:
Nu tik būtu zīles piercis,
Nu tik daiļi darinājis…
