1989.gada decembrī pierakstīju Veronikas dziedāto dziesmu “Meitiņa mīļā, puķīte, rozīte”.
- Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,
Kad es došu mātei godu, vai tu būsi mana?
- Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,
Kad es došu pašej godu, vai tu būsi mana?
- Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,
Kad brauksimi uz baznīcu, vai tu būsi mana?
- Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,
Kad stāvēsim pie altāra, vai tu būsi mana?
- Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,
Kad mitosim gradzentiņus, vai tu būsi mana?
- Meitiņa mīļā, puķīte, rozīt,
Kad nojemšu vaiņadziņu, vai tu būsi mana?
- Nu, nu, nu ir tava, nu ir tava vaļa:
Ko tu gribi, to tu dari, tā ir tava daļa.
Ļoti līdzinās rotaļai. Esmu dzirdējusi variantu, kurā meitas atbildes otrā daļa tiek atkārtota divreiz, līdzīgi kā tas notiek puiša jautājumā.
