1989.gada vasarā Veronika Porziņģe nodziedāja melodiju dziesmai “Mans mīļais dzīvo tāļi”, kuras tekstu savā burtnīcā bija ierakstījusi jau jaunībā. Taisni apbrīnojama ir šī dziedātājas spēja sameklēt savas atmiņas apcirkņos vajadzīgo melodiju, ja pati dziesma, kā izteicās Veronika, nav dziedāta turpat gadsimta ceturksni.
- Kad mīļais mani skūpsta, tad māmiņa to redzēja.
- Tad māte manim prasa: vai tu jau gribi precēties?
- Kad citas jaunas meitas uz ballēm ies un lustēsies,
- Tad tu kā veca sieva pie šūpuļa tu sēdēsi
- Un dziedāsi šo dziesmu: šei guļ mans jaunais karavīrs.
- Tavs tēvs ir karavīrs, viņš stāv par tevi nomodā.
Elizabete Bulle, dziedādama šo dziesmu 1957. gadā (LFK 1935, 8615), pēc pirmajām rindiņām devusi piedziedājumu “curim, curim cim cim”. Pārējā tekstā un melodijā atšķirības no Veronikas dziedātā ir minimālas. Dziesma tikusi daudz dziedāta kara gados.
