ŠĪ dziesma ir no Veronikas “cietsirdīgo romanču” pūra.
- Klau, klau, uz kapiem zvana, nezin, kas mirusi.
- Vien meitiņ šodien glabā, kas bēdās mirusi.
- Es labprāt vēlos redzēt, kā tā ir apģērbta.
- Melns muslīns, zīda kleitiņš, ar mirtes kroniņu.
- Brūns zārks ar melnu vāku un dimant kājiņām.
- Melns krusts ar baltiem galiem, ar zelta bokštābiem.
- Divpadsmit zēni to nesa, bij melni ģērbušies.
- Pats brūtgāns krustu nesa, iekš zīda apģērbies.
- Mazs pulciņš pakaļ gāja un žēli raudāja.
- Vēl sunits pakaļ gāja un astīt kustināja.
1948.gada 3. augustā A. Krūmiņš šīs dziesmas variantu pierakstīja no Ievas Strelēvičas (LFK 1824, 273, 274).
- Tur glabā vien jaun meitiņ, kas bēdās mirusi.
- Es labprāt vēlos redzēt, kā tā ir apģērbta.
- Melns muslins, zīda kleite, ar mirtes kroniņu.
- Brūns zārks ar melnām kājām, ar dimant lapiņām.
- Melns krusts ar baltiem galiem, ar zelta bokštābiem.
- Divpadsmit brāļi nesa, vis melni ģērbušies.
- Pats brūtgans krustu nesa un žēli raudāja.
- Mazs pulciņš pakaļ gāja un grazni dziedāja.
- Un ko es tev vēl gribēju prasīt – kāpēc tik daudz dziesmas tev ir tādas ar tik briesmīgi bēdīgu saturu – par miršanu, kapiem, zvanīšanu?
– “Klau, klau, uz kapiem zvana…”
– Kāpēc tās ir vairāk, nekā tās jautrās?
– Nu, es nezin, vai mana mamma tā to vairāk, kāpēc viņas man tā iemācīts, bet dziedātas viņas ir visas šīs.