Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

34. Ko gribi, māsiņa

Pazīstamākā no mičošanas dziesmām suitos ir “Ko gribi, māsiņa”.

Teksts Veronikas burtnīcās pierakstīts divreiz. Sākšu ar īsāko:

  1. Par gadu aizgāju rozīti raudzīt.
  2. Vai auga diža, vai zied grazni.
  3. Norāvu ziediņu, pin vainadziņu.
  4. Svētrītu tecēju baznīcej.
  5. Satiku tautieti kumeļu jūdzam.
  6. Tautietis prasīja: dod vaiņadziņu!
  7. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  8. Vai gribi, es došu rudzim sēklu?
  9. Negribu, negribu, tas man pašai.
  10. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  11. Vai gribi, es došu kviešim sēklu?
  12. Negribu, negribu, tas man pašai.
  13. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  14. Vai gribi, es došu lin arājiņu?
  15. To gribu, to gribu, tas man nava.

Otrs teksta variants šķiet gandrīz bezgalīgs, bet tam nav skaistās ievaddaļas:

  1. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  2. Vai gribi, es došu bēraju ziergu?
  3. Negribu, negribu, tas man pašam.
  4. Vai gribi, es došu raibāju govi?
  5. Negribu, negribu, tas man pašam.
  6. Ko gribi, māsiņa par vaiņadziņu?
  7. Vai gribi, es došu baltāju avi?
  8. Negribu, negribu, tas man pašam.
  9. Vai gribi, es došu raibāju cūku?
  10. Negribu, negribu, tas man pašam.
  11. Vai gribi, es došu zilāju kazu?
  12. Negribu, negribu, tas man pašam.
  13. Vai gribi, es došu raibāju suni?
  14. Negribu, negribu, tas man pašam.
  15. Vai gribi, es došu mellāju kaķi?
  16. Negribu, negribu, tas man pašam.
  17. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  18. Vai gribi, es došu raibāju zosi?
  19. Negribu, negribu, tas man pašam.
  20. Vai gribi, es došu pelēku pīli?
  21. Negribu, negribu, tas man pašam.
  22. Vai gribi, es došu rudājo vistu?
  23. Negribu, negribu, tas man pašam.
  24. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  25. Vai gribi, es došu rudzim sēklu?
  26. Negribu, negribu, tas man pašam.
  27. Vai gribi, es došu miežim sēklu?
  28. Negribu, negribu, tas man pašam.
  29. Vai gribi, es došu auzam sēklu?
  30. Negribu, negribu, tas man pašam.
  31. Vai gribi, es došu pūrjim sēklu?
  32. Negribu, negribu, tas man pašam.
  33. Vai gribi, es došu kviešim sēklu?
  34. Negribu, negribu, tas man pašam.
  35. Vai gribi, es došu zierņim sēklu?
  36. Negribu, negribu, tas man pašam.
  37. Vai gribi, es došu pupam sēklu?
  38. Negribu, negribu, tas man pašam.
  39. Vai gribi, es došu linim sēklu?
  40. Negribu, negribu, tas man pašam.
  41. Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
  42. Vai gribi, es došu kāpostu sēklu?
  43. Negribu, negribu, tas man pašam.
  44. Vai gribi, es došu sprūtem sēklu?
  45. Negribu, negribu, tas man pašam.
  46. Vai gribi, es došu bietem sēklu?
  47. Negribu, negribu, tas man pašam.
  48. Vai gribi, es došu borkantu sēklu?
  49. Negribu, negribu, tas man pašam.
  50. Vai gribi, es došu cikoriņu sēklu?
  51. Negribu, negribu, tas man pašam.
  52. Vai gribi, es došu tabaku sēklu?
  53. Negribu, negribu, tas man pašam.
  54. Vai gribi, es došu kaņepju sēklu?
  55. Negribu, negribu, tas man pašam.
  56. Vai gribi, es došu linim sēklu?
  57. Negribu, negribu, tas man pašam.
  58. Vai gribi, es došu lin arājiņu?
  59. To gribu, to gribu, tas man navaid.

Vai tiešām to visu izdziedāja, līgavu mičojot? Vai, to dziedot, noritēja arī kāda darbība? Vai, dialogu dziedot, dalījās arī lomās? Kāpēc tik gari? Vai līgavai dod laiku vēlreiz pārdomāt, novērtēt?
Šo garo tekstu dziedot, veidojas milzīgs sasprindzinājums, kāpinājums. Arvien retāk atkārtojas teksts “Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?”. Tiek forsēti piedāvājumi. Šajā variantā tikai neliela atslodze tam, kurš ievēroja, ka linu sēklu piedāvā jau otrreiz, un ļoti loģiski, ka pēc tam piedāvā arī pašu linu arājiņu.
Melodijas pierakstu vairāk nav, bet tekstam ir vēl trīs varianti. Laikam jau pietiks ar piedāvāto variantu uzskaitījumu. Luda Bērziņa 1924. gadā izdotajās “Kāzu dziesmās, kas uzrakstītas Bases Zvirbuļos Aizputes apriņķī” šajā dziesmā tautietis pie baznīcas par vaiņadziņu sola rudzu, miežu, auzu sēklu, rāceņu stādus, zilo govi, raibaju cūku, bēraju ziergu, baltaju avi un tad linarājiņu. Piebilstams, ka L. Bērziņa izdevums bija domāts, lai sagatavotu klausītāju līdzi sekošanai suitu dziedātāju priekšnesumam Rīgā.
Arī Jānis Šperliņš, kārtojot “Senās suitu kāzas un ķekatas” (1937), smēlās no tā paša avota – no Bases Zvirbuļu māju saimnieces. Tautietis šeit nesola daudz: rudzu, miežu, kviešu sēklu, zilāju govi un raibāju cūku.
Savukārt vēl mazāk piedāvāts variantā, kas nopublicēts Birutas Senkevičas “Godi Vidus–Kursā”. Tur sola sēklu miežiem, pūriem un raibāju govi. Mēs pašas pēdējā suitu kāzu uzvedumā nebijām labākas – par vaiņadziņu solījām tikai raibo govi un bēro zirgu.

Kas vēl par šo dziesmu zināms? Pirmoreiz 1891. gadā to A. Jurjāns pierakstījis Jaungulbenē ar tekstu “Es biju irbīte, es māku rotāt”. 20. gs. sākumā A. Jurjāna veidotajai apdarei ir cits teksts:

  1. Stādīju ieviņu plāniņa vidū.
  2. Uzauga ieviņai deviņi zari.
  3. Uz katra zariņa deviņi ziedi.
  4. Sajāja tautiņas ziediņus rauti.
  5. Ko gribi, māsiņa, par vainadziņu?
  6. Vai gribi, es došu bērājo zirgu?
  7. Negribu, negribu, tas man ir pašai.
  8. Vai gribi, es došu lin arājiņu?
  9. To gribu, to gribu, tas manim navaid.

A. Jurjānam ir “veiksmīga roka”, jo šo melodiju vai katrs latvietis pazīst ar tekstu “Stādīju ieviņu”. Bet vai tad suitu kāzu ceremonijā nav nevienas garās dziesmas, kura ietilptu tradīcijā un nenāktu no citurienes? Neapšaubāmi, ka burdons ir senākais un pastāvīgākais materiāls, bet jau izsenis ne vienīgais dziedājuma veids suitos.