Vissenākajās Veronikas burtnīcās, kuras datētas ar 1935. gadu (LFK 1708, 242), dziesmai dots virsraksts “Pavasars”. 1948. gada 8. augustā viņa to dziedāja A. Krūmiņam (LFK 1824, 296, 297).
- Pavasarī ziedēj ābeļu koki, putniņi kuplos zaros dzied.
- Pilskungs ierauga bēdīgu karavīr, pilskungs jautā: “Ko tu bēdājies?”
“Ko tu, šķošķi, bēdājies?” - Mans mīļš pilskungs, man liels bēdas: mana jauna brūtīte mani atstājusi.
- Mana jauna brūtīte, sarkanbalti vaigi, svešu maizi ēdot, nobālējusi.
- Raksti vienu grāmatu, sūti viņai pakaļ, kam viņa tik daudz bēdājās.
- Satiku meitiņu tiltiņa galā, visa mana sirsniņa trīcēt sāk.
- Ja tad tu nu neturi žēlīgu prātu, tad manim pēdējā stundiņa klāt.
- Gan lasu odziņas, gan āboliņus, nevaru meitiņu pielabināt.
- Gan sildu pieniņu, gan sēju sieriņu, nevaru meitiņu pielabināt.
- Leju alu kannej, cepu desu pannej, nevaru meitiņu pielabināt.
Vienā no burtnīcām ir arī variants, kur dziesma beidzas ar 8. pantu.
