Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

25. Miezīšami balts miltiņis

Dziesma “Miezīšami balts miltiņis” Veronikai bija viena no vistuvākajām. Teksts fondos nonāca ar viņas burtnīcām jau 1935. gadā (LFK 1708, 244), bet pirmoreiz dziedāts A. Krūmiņam 1948. gada augustā (LFK 1824, 252, 253).

  1. Bajārami daiļas meitas, ko līdz daiļas – netikušas.
  2. Tīšum jāju svētu rītu pie bajāra daiļas meitas.
    pie bajāra meitiņāme.
  3. Kuplis auga ozoliņis bajāriņa pavārtēji.
  4. Tur piesēju kumeliņu, kājām gāju sētiņaj.
  5. Atron vecu māmuļiti slaukam namu, istabiņu.
  6. Kur, māmiņa, tavas meitas, kad tu slauki nam, istabu?
  7. Manas meitas kamburej zaro zīļa vaiņadziņus.
  8. Ej, puisiti, istabej, sēd pie galda, gaidi godu.
  9. Ilgi sēdu, gaidu godu, nevar godu sagaidīt.
  10. Visu kaunu pamezdams, eimu pats kamburej.
  11. Bajāriņa daiļas meitas vakarēju gulumiņu.
  12. Vakarēju gulumiņu, vakar kāju āvumiņu.
  13. Te, māmiņa, tavas meitas kā izteiktas, tā palika.

Teksts atrodams arī R. Drīzules vākumā (LFK 1935, 5986), klāt vēl 15. pants:

  1. Suņiem kauli, kraukļiem gaļa no bajāra daiļu meitu.

Savā burtnīcā Veronika tekstu turpina, pati numurējot līdz 21. pantam, lai gan no 15. panta sākas pavisam cits saturs:

  1. Ik vakaru žēli raud mitenieka līgaviņa.
  2. Ik vakaru noslaucīja slapju jātu kumeliņu.
  3. Izjāj bēri dancādamu, pārjāj stulbu klibodamu.
  4. Melli kraukļi satupuši mitenieka pavārtej:
  5. Tie gaidīja izvedamu dārgas naudas kumeliņu.
  6. Četri kauli, četras kājas, garja aste pakaļej.
  7. Suņiem kauli, kraukļiem gaļa, pašam goda zābaciņi.

Vienā no pašas Veronikas rakstītajām burtnīcām bija vēl citāds šīs dziesmas teksta variants:

  1. Miezīšami balts miltiņis, ko līdz baltis, sēnalainis.
    Odrai rā, odrai rā, ko līdz baltis, sēnalains.
  2. Bajārami daiļas meitas, ko līdz daiļas, netikušas.
  3. Tīšum jāju svētu rītu pie bajāra daiļas meitas.
  4. Kuplis auga ozoliņis bajāriņa pavārtēji.
  5. Tur piesēju kumeliņu, kājam gāju sētiņej.
  6. Atron vecu māmuļiti slaukam namu, istabiņu.
  7. Kur, māmiņa, tavas meitas, kad tu slauki nam, istabu?
  8. Manas meitas kambureji zaro zīļu vaiņadziņus.
  9. Ej, puisiti, istabej, sēd pie galda, gaidi godu.
  10. Ilgi sēdu, gaidu godu, nevar godu sagaidīt.
  11. Visu kaunu pamezdams, eimu pats kamburej.
  12. Bajāriņa daiļas meitas vakarēju gulumiņu.
  13. Vakarēju gulumiņu vakar kāju āvumiņu.
  14. Te, māmiņa, tavas meitas kā izteiktas, tā palika.
  15. Ik vakaru žēli raud mitenieka līgaviņa.
  16. Ik vakarus noslaucīja slapju jātu kumeliņu.
  17. Izjā bēri dancādamu, pārjāj stulbu klibodamu.
  18. Melli kraukļi satupuši mitenieka pavārtej.
  19. Tie gaidīja izvedamu dārgas naudas kumeliņu.
  20. Četri kauli, četras kājas, garja aste pakaļej.
  21. Suņiem kauli, kraukļiem gaļa, pašam goda zābaciņi.

No suitiem pirmais E. Melngailim šo dziesmu dziedāja N. Heņķis 1926. gadā, tad vēlreiz – 1933. gadā (LFK 1045, 7679). Pirmais dziedājums publicēts E. Melngaiļa “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” I. daļā ar numuru 279, bet otrs – J. Vītoliņa “Precību dziesmās” ar numuru 699. Šeit, iespējams, drukas kļūda, jo abi varianti ir burtiski vienādi, kas nez vai būs patiesi tāda mēroga tautas muzikantam.

1933.gadā Alsungas dziedātāju grupa šo dziesmu iedziedāja arī skaņu platē. Viņiem līdzi dziedāja un ar kokli pavadīja arī N. Heņķis, bet toreiz dziedāja citādāk:

Ar “citādāk” es domāju krāsaino sesto pakāpi (fa – fa diez). Pašam N. Heņķim ir tīrs dabīgais minors. Pie tā pieturējusies arī Grundmaņu Barbara, dziedādama E. Melngailim 1941. gadā. 1948. gadā A. Krūmiņam teicēja dziedājusi jau ar visas melodijas garumā paaugstinātu 6. pakāpi (LFK 1824, 300, 301). Ļoti tuvs alsundznieku dziedātajam variantam ir arī no jūrkalniekiem – Marijas Pabērzas 1941.gadā (LFK 1045, 9962) un Augusta Lāča 1969. gadā – pierakstītais (LFK 1988, 79).