Visīstāko daiļrades laboratoriju es saņēmu no Veronikas Porziņģes māsas Annas rokām jau pēc pašas dziedātājas bērēm. Reizē ar fotogrāfijām man atļāva paņemt kaudzi ar Veronikas rakstītiem papīriem, jo tik un tā tie nonākšot plītī. Dažas lapas bija sarakstītas arī svešā rokrakstā, dažas – mašīnrakstā, tātad teksti, kas jau gatavi iedoti dziedāšanai. Bet uz 75 lapiņām bija rakstījusi Veronika pati, rakstījusi to, ko gatavojās kārtējo reizi priekšā dziedāt. Lielākā daļa no lapām bija sīki salocītas, nobružātas, tātad pirms koncerta sākuma vēl un vēlreiz pārlasītas. Atgriežoties mājās, noliktas kaudzītē – nākotnē noderēs. Datumu nav. Arī pēc papīra vecuma neko noteiktu minēt nevar, jo Veronika izmantojusi jebkuru papīra strēmelīti.
Teicēja, jautāta pēc tautasdziesmām, vienmēr vedināja pie savām burtnīcām – tajās ir viss, ko viņa zinot. Viņa nekad nepieminēja, ka pati sacer tekstus. Tas nāca pats no sevis, vajadzības rosināts. Bet kā tos vērtēja pati dziedātāja? Vai bieži negadījās tā, ka viņa pati pat nepamanīja robežu starp atmiņā esošā izmantošanu un no jauna radīšanu?
Lasot šīs lapiņas, saskatāmi Veronikas iecienītākie panti. Katram dziedājumam ir ievads, nobeigums. Uzskatāmības labad došu dažu lapiņu pilnu saturu. Lūk, jau pirmajam pantam klāt cipars “2”, tātad vēl bijis kāds ievads. Nav arī īsta nobeiguma. Tas, liekas, piedziedāts tāpat.
- 2. Es atbraucu ciemoties
Pie tiem Talsu mediķiem;
Es cerēju nolūkot
Kā tie slimus dakterēja –
Vai tie dūra, vai spricēja,
Vai iedeva pulverišus.
- Ļaudis teica, slavināja
Medicīnas dārbeniekus –
Slimiem deva veselību,
Veselos spirdzināja. - Es jums teikšu, dakterīši,
Kas der kalpu slimībām:
Kalversakne, vērmelene,
Šņabja glāze piedevam. - Talsos bija daudz dakteri,
Paši visi neveseli:
Ar vāģiem piertej veda,
Ar duceli āzkrāsnej;
Ik vakarus zāļu podus
Uz riņķiem sutenāja. - Laba dzīve, kad ir draugi
Medicīnas dārbenieki –
Kad sāpēja vēderiņis,
Tad iedeva pilieniņu.
Otrajā lapiņā ir tie panti, ar kuriem sagaidīti suiteņu lielākie draugi – Nacionālā teātra aktieri.
- 1. Šorīt māte agri cēla,
Lika balti mazgāties:
Kaķit’s kasa aiz austiņas,
No tālienes viesi brauca.
- Ko zinu gaidīt,
Ko negaidīt –
Ne pūta taures,
Ne sūta vēstis. - Tālu, tālu es dzierdēju
Šoperīti taurējam;
Vai tam bija aktierīši
Eglienej iemukuši? - Tāli strazdi salaidās,
Dzied ābeles galiņej;
Tāli viesi sabraukuši,
Mīļi viņus sagaidam. - Sila, sila man rociņas,
Dūrainišus valkājot;
Sila, sila man siersniņa
Ar viesiem runājot. - Es atnācu nolūkot
Tos slavenus aktieriņus-
Vai ir diži, vai raženi,
Kā tie ļaudis daudzināja;
Lai ir diži, lai raženi,
Katram sava vaina bija. - Kārlis Sebris, šorp braukdams,
Kaļķos zobus balināja;
Vienej zobu stārpiņej
Naģe kāja karājās. - Te atbrauca Jakovļevs
Lāpītam biksītem,
To kājiņu priekše cēla,
Kam nebija ielāpiņa. - Preimanīte smuka sieva,
Kur mēs viņu glabāsim?
Klētej viņu šorki grauza,
Āzkrāsnej cierceniši;
Liksim glāzu lādītē,
Ik rītiņus nobučās. - Uldis Dumpis Dievu lūdza,
Uz jumtiņa tupēdams;
Vai tu lūdzi, vai nelūdzi –
Suitu meitas nedabūsi. - Rīdzenieki šorp braukdami
Putrej bārdas plucenāja –
Tie cerēja šovakar
Suitu meitas nobučāt. - Luste man, liela luste
Rīgas puišiem mutes dot:
Lielas bārdas, utu pilnas,
Smiekli nāca, nevarēju. - Dziesmu dēļ, labi ļaudis,
Ienaidiņu neturat:
Dziedu dziesmu, kāda bija,
Ne es dziesmu gudrotāja.
Uz lapiņas rakstītie teksti ir izdziedāti arī kādā no Dzejas dienām. Izrakstīšu tikai vienu pantiņu – tā varētu būt Veronikas atbilde uz daudziem maniem jautājumiem.
- Rakstītāji lielījās
Ar manim spēkoties;
Ko lielāsi, rakstītāji,
Jūs jau mani nevinnēs:
Jūs rakstāt grāmatej,
Es savej gāliņej.
