90. Dziesmas par kolhozu 1455–1515

Mūsu tauta, dārba tauta,
Dziedādama visu veic:
Kungu jūgu salauzusi,
Partijai tā godu teic.
Mūsu tauta – miera tauta,
Šķēpus kala lemešos;
Ars zemīti, būs maizīte,
Būs mums laba dzīvošana.
Lai bij labi, kur bij labi,
Laba dzīve kolhozā:
Tek bagātas piena upes,
Baltas putas mētādamas.
Kas kaitēja nedzīvot
Bagātā kolhozā:
Brūnas govis, zaļas pļavas,
Baltas pašas slaucējiņas.
Kas grib labu dzīvošanu,
Lai nāk mūsu kolkozej:
Brūnas govis, zaļas pļavas,
Daiļas pašas slaucējiņas;
Tek bagātas piena upes,
Baltas putas mētādamas.
Tālu, tālu man likās-
Ezeriņis līgojās:
Tā kolhozu rudzu druva
Vārpu vilni vēdināja.
Kas grib saldas ogas ēst,
Lai kāp kalna galiņā;
Kas grib labu dzīvošanu,
Lai nāk mūsu kolhozā.
Kolhozā, kolhozā,
Tur ir laba dzīvošana:
Tur izauga divas vārpas
Viena salma galiņā.
Plaša mūsu miežu druva,
Nevar galu saredzēt;
Kolhoznieki alu dzēra –
Valstij plānu izpildīja.
Brigadieris jostu vilka
Apkārt visu rudzu lauku:
Trīs dieniņas pagājušas,
Laukam gala neredzēja.
Jāņu nakti palīgoju
Visas druvas kolhozā:
Lai aug tīra labībiņa,
Tad būs laba dzīvošana.
Ne jau maize pate nāca
Bagātej vietiņej:
Čakli bija arājiņi,
Agri sēja, agri pļāva.
Skaisti dzied lakstīgala
Kuplā ievu krūmiņā;
Vēl skaistāki mūs meitiņas
Kolhoziņa tīrumos.
Es varēju sadziedāti
Ar ābeļu lakstīgalu:
Viņa dzied ābelē,
Es kolhoza tīrumā;
Es kolhoza tīrumā,
Cukurbietes ravējot.

Kas to teica, tas meloja,
Ka kolhozā slikta dzīve:
Bariņā visu dara,
Darbu veica dziedādami.

Čakli, čakli kolhoznieki,
Vēl čaklāka būvbrigāde –
Pieci vīri cirvi cēla,
Sestais kātu pieturēja.
Būvbrigāde sietus taisa,
Barībs galdus domādami;
Raibaļiņas žēli raud –
Rācentiņi cauri bira.
Būvbrigāde, būvbrigāde,
Brūnaliņas žēli raud:
Silēs naglas atstājuši,
Govis mēles saplēsušas.
Kolhoziņu izstaigāju,
Būvbrigādi meklēdama;
Būvbrigāde saulītē
Dzērumiņu izgulēja.
Izstaigāju Ziedu leju,
Celtnieciņu meklēdama –
Pie dorem rudentiņis,
Vēl estrāde neuzcelta.
Sliņķi, slaisti mani lūdza,
Lai es slēpu viņu godu;
Klausaties, sliņķi, slaisti,
Nu es jūsu godu teikšu.
Brigadieri, brigadieri,
Govīm sānu kauli grab;
Slinkas bija kopējiņas,
Paliks pašas ālaviņas.
Trīs dieniņas izstaigāju,
Brigadieri meklēdama;
Es atradu nātrienā
Nātrienej ieraudzīju
Ar mušām kaujoties.
Kālabadi tev, brigadier,
Ir tik resns vēderiņš?
Cūk’ rāceņu saēdies,
Cūkas stāv neēdušas.
Brigadieris Dievu lūdza,
Ellē kājas karājās;
Kad tu Dievu tad nelūdzi,
Kad tu kūli bāleniņus?
Brigadier, brigadier,
Nekuļ manu bāleniņu:
Es tav došu sešas stirnas,
Trīs slaucamas vāverites.
Trimtrallā, trimtrallā,
Vilki tek rindiņā:
Ieraudzījši Dundurami
Pusplukušu kumeliņu.
Kankaraiņu kumeliņu.
Bedernieku Pēterītis
Kā kundziņis grozījās –
Kad vajag kumeliņu,
Uz ceļiem jāmetās.
Zirgu puisi, zirgu puisi,
Kumeliņi žēli raud:
Kam kājiņas neapkali,
Kam vilniņu nesukāji?
Nevienami tādi zirgi,
Kā tam Žibu Pēteram:
Dancādami arklu vilka,
Gāja kājas kapādami,
Stāvus lēca pavadā.
Priekšeniek, priekšeniek,
Kumeliņi žēli raud:
Nav nagliņas, pakaviņi,
Zirgiem nagi nolauzīti.
Slaucējiņas trīs dieniņas
Meklē fermās pārzinīti –
Tā gulēja pie puišiem,
Fermerīte ar puišiem
Govis stāv neēdušas.
Krūmiņos spēlējās.
Lai bij gods, kam bij gods,
Līziņai, tai bij gods:
Pilna kūts sivēniem,
Nauda nāca tūkstošiem.
Gailis kliedza, gailis brēca –
Kur tā mūsu fermerīte!
Nav vistām rācenīši,
Vistas astes noēdušas.
Cūkkopējas, cūkkopējas,
Kur tie fermas suveniņi?
Kolhoziņa tīrumā
Rācentiņus ružināja.
Ne lūdzama es neietu
Par kolkozu robežām:
Mūsu pašu kolkozai
Puiši auga kā ozoli;
Puiši auga kā ozoli,
Kā doniši kumeliņi.
Dievu lūdzu, lai piešķir
Kombainieri arājiņu:
Tam netrūka rudzu maize,
Bīdelēti ķiļķeniņi.
No tālienes es pazinu,
Kādi mūsu traktoristi:
Gar zemīti kājas vilka,
Uz acīm cepurīti.
Traktoristi lielījās,
Ka godīgi tēva dēli –
Visus krogus tie izdzēra,
Visus grāvjus izgulēja.
Kālabad klētniekam
Tik apaļis vēderiņis?
Pats apēda labus graudus,
Pats apēda labus rudzus,
Citiem deva pabiriņas.
Citiem deva nobariņas.
Meža sārga dvēselīte
Karas egles galiņā:
Tā gaidīja lauceniekus
Sviesta bundžu atnesot.
Visi lauki aizauguši
Ar nātrēm, nezālēm;
Antonija, slinka sieva,
Nevar nātres izravēt.
Mūsu kolhoz rēķinvede
Kā princese grozījās:
Lepna tēva meita bija,
Lepnu veda valodiņu.
Mūs kolhoza rēķinvede
Ar puišiem nerunāja;
Kad atnāca vakariņis,
Krūmi vien nočabēja.
Lai bij dzīve, kam bij dzīve,
Laba dzīve kalējam:
Grāpim lika vienu osi,
Mājās nesa treknu zosi.
Mūs kultūras vadītāja
Lepna meita lielījās;
Kad saoda puišu smaku,
Kā kaziņa laizījās.
Brigadieru sieviņām,
Tām bij’ laba dzīvošana:
Vīri, viņas mīļodami,
Pie darbiņa nesūtīja.
Mūsu Jānis, skolots zēns,
Uz darbiņu gauži lēns;
Vai tik lēns tu ar biji,
Kad pie sievas piegulēji?
Saimeniece lielījās
Visu labu sataisīt:
Mella maize, jēla gaļa,
Kā samazgas alutīš.
Pūce brēca siliņā
Pēc jauniem cālīšiem;
Ciematnieki žēli brēca
Pār kolhoza meitiņām.
Skaisti dzied lakstīgala
Ievas krūma galiņā;
Lakstīgala, mīlulīte,
Piecel manu kolhoznieku:
Jaunis manis arājiņis,
Sējas laiku nezināja.
Es apjozu vara stīgu
Gar to “Spara” kolhoziņu:
Lai nevar cit’ kolhozi
Mūs’ kolhozu meitas ņemt.
Ko Zaļmežu bullis māva
Visu garu vasariņu?
Tikām māva, līdz piemāva
To Lācenes dūmaļiņu.
Kur tu augi, puisi, lempi,
Ka es tevi neredzēju?
Nāc, strādā kolhozā,
Būs krekliņis, būs maizīte.
Ko, krauklīti, krankšķenāji,
Melna tava muguriņa;
Ko lielies, brigadieri,
Cukurbietes neravētas.
Brigadieris mani sauca:
Sinipīte, sinipīte;
Vēl man vajag nātrei būt,
Tavus vaigus zilināt.
Galiņš labs brigadieris,
Visus dārbus padarīja:
Ik rītiņus priekš saulītes
Ar ļaudīm tīrumā.
Nākat, ļaudis, skatīties,
Kādi ērmi žagaros:
Krupis pluina brigadieri,
Aiz ausimi turēdams –
Kam gulēja žagaros,
Kam dārbiņus nekārtoja.
Redz kur koši appušķoja
Tautu dēla bāleniņus:
Nu ziedēs druviņej
Kā baltais āboliņš.
Čipu, čapu, ciematnieki,
Ar vīzēm sanākuši;
Kripu, krapu kolhoznieki
Viksētiemi zābakiem.
Ilgu mūžu, veselību
Mūs kolhoza priekšniekam:
Tas mācēja savus ļaudis
Ar maizīti apgādāt.