Senākās kāzās pirmajā vakarā līgavai noņēma linkaini un apsēja sievas galvas rotu – lupatu (sviedrautu), aubi, ragus (zīda lakatiņu ar mezglu augšpusē) un zīdeni (smagu zīda lakatu zaļā, retāk – zilā vai brūnā krāsā). Pēc mičošanas jauno pāri aizvadīja uz klēti gulēt.
- Gulbis gulēj ūdenej,
Gulbis gulēj uz ūdeņa,
Es iekš ļaužu valodami;
Ceļies, gulbi, no ūdeņa,
Es no ļaužu valodam. - Ai, meitiņas, ai, māsiņas,
Sārgājat vaiņadziņus:
Es redzēju dēlu māti
Raksta mici cilājam. - Smuidra, garja tautu meita,
Strupa, resna mičotāja;
Ceļam baļļu, veļam mucu,
Lai pakāpa mičotāja. - Kas tā tāda mičotāja –
Visu dienu mici lika;
Kad es būtu mičotāja,
Es par stundu apmičotu. - Dēlu māte man ūzilka
Zili mellu raksta mici;
Vai tā bija mazgājuse
Suveniņa silitej? - Sod, Dēkliņa, tos kalējus,
Kas vizuļus kaldenāja:
Skanēj mani vizulīši,
Noķer mani sveši ļaudis;
Noķer mani sveši ļaudis,
Ieved mani istabej;
Ieveda mani istabej,
Sēdin mani āz galdiņa;
Sēdina mani āz galdiņa,
Ūzliek man raksta mici;
Ūzliek man raksta mici,
Ūzsien zīda nēzdaudziņu.
