Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

56. Mičošana 1152–1157

Senākās kāzās pirmajā vakarā līgavai noņēma linkaini un apsēja sievas galvas rotu – lupatu (sviedrautu), aubi, ragus (zīda lakatiņu ar mezglu augšpusē) un zīdeni (smagu zīda lakatu zaļā, retāk – zilā vai brūnā krāsā). Pēc mičošanas jauno pāri aizvadīja uz klēti gulēt.

  1. Gulbis gulēj ūdenej,
    Gulbis gulēj uz ūdeņa,
    Es iekš ļaužu valodami;
    Ceļies, gulbi, no ūdeņa,
    Es no ļaužu valodam.
  2. Ai, meitiņas, ai, māsiņas,
    Sārgājat vaiņadziņus:
    Es redzēju dēlu māti
    Raksta mici cilājam.
  3. Smuidra, garja tautu meita,
    Strupa, resna mičotāja;
    Ceļam baļļu, veļam mucu,
    Lai pakāpa mičotāja.
  4. Kas tā tāda mičotāja –
    Visu dienu mici lika;
    Kad es būtu mičotāja,
    Es par stundu apmičotu.
  5. Dēlu māte man ūzilka
    Zili mellu raksta mici;
    Vai tā bija mazgājuse
    Suveniņa silitej?
  6. Sod, Dēkliņa, tos kalējus,
    Kas vizuļus kaldenāja:
    Skanēj mani vizulīši,
    Noķer mani sveši ļaudis;
    Noķer mani sveši ļaudis,
    Ieved mani istabej;
    Ieveda mani istabej,
    Sēdin mani āz galdiņa;
    Sēdina mani āz galdiņa,
    Ūzliek man raksta mici;
    Ūzliek man raksta mici,
    Ūzsien zīda nēzdaudziņu.