Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

43. Panāksnieces dzied 819–847

  1. Velku bērzu sētiņej
    Ar visim zariņim;
    Eimu tautu istabej
    Ar visim brālišim.
  2. Cauri mani tautas raida,
    Cauri vārtus atvērušas;
    Te atradu māsas pēdas,
    Te apgriezu kumeliņu.
  3. Caurs tautu namīš,
    Caur istabiņa –
    Tur mūs māsiņu
    Vilks apēdīs.
  4. Tāda tautu istabiņa
    Kā tās šorku lamatiņas:
    Kād iegāju istabej,
    Tad ar gālu salīgoju.
    Tad ar gālu izcilāju.
  5. Šaura tautu istabiņa
    Tā kā šorka lamatiņas:
    Nevarēju stāvus iet,
    Ne rociņas cilināt.
  6. Muiže auguse
    Mūs mīļa māsiņa;
    Nu tevi atveda
    Žagaru būde.
  7. Kas tā tada skuju būda
    Viņe ceļa galiņe?
    Tu, māsiņa, nepazini
    Savu jaunu dzivāšanu.
  8. Labvakar, dižā sēta,
    Vai dosat naktes mājas:
    Kumeļam tīras auzas,
    Man istabas dubeniņu?
  9. Minam nātras,
    Lai aug maura:
    Lai mūs māsiņa
    Pa mauru staigā.
  10. Vai še ir, vai ne ir
    Šij sētej ziergu vīrs?
    Kā atjāju, tā palaidu
    Vaļum savu kumeliņu.
  11. Tautas veda mūs māsiņu
    Pa ērcienu ērcienim;
    Gudra bija mūs māsiņa –
    Skuju nesa rociņej;
    Mēs māsiņe pakaļ gāja
    Par skujiņas birumiņu.
  12. Mēs māsiņu meklējam
    Par ābeļu lapiņam;
    Caur ābeļu lapiņam;
    Nu atjāju, nu atradu
    Kad atjāju, tad atradu
    Tautu dēlu sētiņe.
    Tautu dēlu istabej.
  13. Pori vien, ezeriņi,
    Kur āzveda mūs māsiņu:
    Rauduvej šej dzīvāt,
    Ne manej māsiņej.
  14. Vai manu mūžiņu,
    Tie zagļu ļaudis –
    Gaismiņej austot
    Māsiņu zaga,
    Saulītei lecot
    Caur ciemu veda;
    Mēs aši pakaļ,
    Mēs noķērām.
  15. Kā smildziņa mūs māsiņa,
    Kā rasiņa villainite;
    Izbijās dēla māte,
    Kad iegāja istabej.
    Nebīsties, dēlu māte,
    Vēl trīs tādas pakaļa nāca;
    Vēl trīs tādas pakaļa nāca,
    Vēl deviņi bāleniņi;
    Vēl deviņi bāleniņi
    Daždažādi ģērbušies:
    Citam bija smilgas svārki,
    Citam rasas cepurite.
  16. Šķiļ uguni, bāleniņi,
    Gar tērauda zobeniņu:
    Tumse sēd mūs māsiņa
    Sveša ļaužu istabe.
    Labvakar, man’ māsiņa,
    Ko sēdēji raudādama?
    Vai tautiņas tevi rāja
    Par kumeļa jājumiņu?
    Ja tautiņas tevi rāja,
    Mēs rāsim tautu dēlu.
  17. Sveši ļaudis, bendes kalpi,
    Kur ielikat mūs māsiņu?
    Vai klētei ieslēdzāt,
    Vai druve raidijāt?
    Ja klēte ieslēdzēt,
    Dodat klētes atslēdziņu;
    Ja druve raidijāt,
    Parādat druvas taku.
  18. Krišiņ, brālit,
    Stāv priekš tautam:
    Neļauj tautam
    Māsiņu rāt.
  19. Piesaku jaunam,
    Piesaku vecam:
    Nebūs māse
    Nodevu dot –
    Ar savu tučiņu
    Pie visa klaipa,
    Ar savu skutuli
    Pie visa katla.
  20. Lūdzami, svešļaudis,
    Neskaistaties:
    Mums tiesa turama
    Par savu māsu,
    Jums tiesa klausama
    Par savu brāli.
  21. Klausies, tautieti,
    Klausies, svainiti,
    Ko es tav teikšu:
    Dies dos man tevi
    Būs man vēl tevi
    Krogej redzēt,
    Krogej rast,
    Tad es tevi stīpāšu
    Kā vecu mucu.
  22. Ej, māsiņa, tautiņās,
    Jem kruķiti, jem slotiņu:
    Tautu dēlu istabiņa
    Līdz logam mēslu pilla.
  23. Ej, māsiņa, tautiņās,
    Jem kruķiti, jem slotiņu:
    Četru stūru tautu galde,
    Visi četri nenobērzti.
  24. Māsej jāju panākstos,
    Māsej gāju panākstos,
    Kušķi bāzu kabatej:
    Četru stūrju tautu galds,
    Galdiņam četri stūri,
    Visi četri nenobērzti.
    Visi četri nemazgāti.
  25. Teic taisnību, tautu dēls,
    Vai māsiņa tevi lūdza?
    Tu jau lūdzi mūs māsiņu,
    Abus vaigus glāstīdams.
  26. Smuko māsu tautās veda,
    Smuko māsu tautām devu,
    Vēl smukāku paturēja;
    Vēl smukāku paturēja
    Citus puišus kaitināt.
  27. Sak manu svainiti
    Diž dreimaniti:
    Kur mūsu māsiņej
    Dreijāta gulta;
    Dreijāta gulta,
    Rakstītas kamanas?
  28. Sak manu svainiti
    Diž dravenieku:
    Neviena kanniņa
    Ar medutiņu.
  29. Āz dorem klausījos:
    Ļaudis mani aprunā;
    Veru dores, speru kāju,
    Trūkst ļaudim valodiņas.