Kad no baznīcas brauc uz tautieša mājām, tad tur jau dziedātājas sagaida un mēģina visādi nopelt tautu meitu.
- Ko zinu gaidīt,
Ko negaidīt –
Ne pūta taures,
Ne sūta vēstis. - Gaidīt mums to brālīti,
To brālīti gaidījām,
Ko šorīt raidījām:
Ar bēraju kumeliņu,
Sudrabiņa iemauktim. - Sīvi, sīvi zīle brēca
Vārtu staba galiņe:
Uz celiņa mans brālitis,
Dievs to zina, kā paries. - Pārbrauks brālitis
No Dieva nama
No kunga nama
Ar tautu meitiņu
Saderināts. - Mēs savu brāliti
Sagaidīsim,
Nezin, tautmeita,
Kas tevi gaidīs.
Suns tevi gaidīs,
Kaķe pavadīs. - Veraties, vara vārti,
Līdz pašam galiņam:
Nu brauks mani bāleniņi,
Krustim jozti zobentiņi. - Gauši jāja vedējiņi
Par to smilgas atmatiņu:
Cimdu pāru noadīju,
Pie vārtiem stāvēdama,
Pie vārtim gaidīdama. - Tāļu, tāļu es dzierdēju
Bāleniņus taurējam:
Vai tiem bija tautu meita
Eglienej iemukuse? - Kas tās smilktes putenāja
Āz tās zaļas bierztaliņas?
Tie brāliša kumeliņi
Nāk, kājiņas kapādami. - Kas tur putena
Par viņu kalnu?
Mūs brāļi putena
Tautmeita putena
Pārjādami.
Pārjājot. - Tā jāj, tā brauc
Pār viņu kalnu;
Nokavu div pīles,
Divus pīleniņus;
Izbrūvē div’ mucas
Saldu alutiņu. - Pret sauli izcēlu
Zīļotu krēslu,
Sav mīļu brāliti
Gaidīdama. - Pie vārtim pastāvēju
Ar divami slauktuvem:
Pārvedīs tautu meitu
Kā gosniņu pierietējšu. - Gaidīju vedējus
Pie kalna vārtim;
Vedējiņi saskrēja
Pa cūku taku. - Tec tečiņus, māmuļite,
Dēliņam vārtus vērt:
Siksnas grauza dēla rokas,
Auzas dīda kumeliņu. - Liec, māmiņa, jaunas kājas
Pie tās vecas pakaļiņas:
Nu pārveda jauņuviti,
Kas par stundu apgriezās.
- Nu pārveda, nu pārveda
Mātei acu badītāju.
Turies, mana māmuļite,
Ar uguņa pagaliti. - Kā, brāliti, tu pārtiki
Par to strauju ūdentiņu?
Vai ar plostu, vai ar kuģi,
Vai ar bēru kumeliņu? - Magonišu tiltu taisu,
Sudrabiņa lēni liku:
Pāri jāja mans brālitis,
Tam ne nieka nekaitēja;
Pāri jāja tautu meita,
Tā iekrita dubenej. - No rožu lapam
Tiltiņu taisu,
Savu mīļu brāliti
Gaidīdama;
Tur jāja kundziņi,
Tur karjavīri,
Tur mūsu brālitis
Līgavu veda. - Tautu meita saslapena
Mūs brāliša kumeliņu;
Būt brālitis to zinājis,
Būt atstājis ceļmalej. - Ko te veda, ko neveda –
Mīžu veda, mīžu veda:
Piemīzuse brāļa ratus,
Savas baltas villainites. - Pūta, pūta, elsa, elsa
Mūs brāliša kumelīš;
Kā nepūta, kā neelsa –
Div dvēseles mugure.
Tautu meita mugure. - Lec pati, tautmeita,
No kamanami,
Negaidi sulaini
Izceļamu. - Ziedo pati, tautu meita,
Savu jātu kumeliņu;
Kad tu jāsi citu reizi,
Ziedos mani bāleniņi. - Nojūdz pati, tautu meita,
Savu jātu kumeliņu;
Kad tu jāsi citu reizi,
Nojūgs mani bāleniņi. - Kas iebāza brālišam
Baltus cimdus azotej?
Tos iebāza tautu meita
Par kumeļa sedlojumu. - Šķirjaties, sīki krūmi,
Lai es redzu vedamo:
Vai zeltīti vedējiņi,
Vai sudraba panāksnieki. - Nu noķēra mans brālitis
Lakstīgalu ābele;
Ciema puiši līdzi jāja
Kā bitites dziedādami. - Sen Grietiņa lielijās
Deguntiņu nerādīt;
Par vārtim ievedot
Visus zobus izskaitīju. - Negribēja mans brālitis
Šo rudeni sievu jemt;
Tautu meita attecēja
Gar upmalu strūbādam.
Pate māte ziņu sūta:
Nevar meitu novaldīt;
Nevar meitu novaldīt
Ar ķēdem ķēdēdam. - Vedat mani, vedējiņi,
Bet jo labi pārvedat:
Ceļe ragus zāgājat,
Lai nebada māmuļiti. - Es savu brāliti
Vairs nepazinu:
Tautmeita ģērbuse
Citās drānās.
Savās drānās. - Kur tu jēmi, bāleniņi,
Tik lustīgu līgaviņu?
Tepat vieni ciemiņos,
Visu ļaužu niecinātu. - Nevedati, nevedati,
Nevajaga, nevajaga
Rietuveni, rātuveni,
Vecu katlu badītāju. - Es šķitu tautmeitu
Māmiņu raudam –
Zierniņus grupšķina
Par villainem. - Bij tādu punduri
Ziergim vest,
To bija kājam
Pārtūterēt. - Es pārvedu brāļam sievu
Kā dižāju lāča māti –
Pa vārtim ievedot
Izlauž vienu vārtu stabu;
Pa dorem ievedot,
Izlauž doru stenderiti. - Es gribēju brālišam
Pārvest jaunu līgaviņu;
Pārved vecu glāža skapi,
Visas rūtes izbirušas. - Es gribēju brālišam
Pārvest jaunu līgaviņu;
Pārved vecu levīzeri,
Staigā, rabas mērīdama. - Es cerēju brālišam
Pārvest puķi no ezera.
Teikt man teica, neredzēju
Kāds bij viņas smukais vaigs;
Kad es viņu ieraudzīju,
Nedrīkstēju ūzskatīt. - Man, jaunam puisenam,
Man, jaunam puišeļam,
Pārved vecu līgaviņu:
Vecas ribas jāgrabina,
Veci kauli jāgrabina,
Kā gar liepas dobumiņu. - Kur, brāliti, aces liki,
Tādu ķēmu lūkodams –
Tādu ķēmu lūkojot –
Man labāka cūku meita,
Man jo laba cūku meita,
Nekā tava līgaviņa. - Sen to dižu diženāja,
Sen raženu daudzenāja;
Sen bagātu sludenāja;
Nu es redzu, nu pārveda
Ar pakulu lindruciņu. - Sārkanbalta tautu meita
Plānajam lūpiņam,
Tur brālitis mutes deva
Kā saldam ābolam. - Vedējtēv, vedējtēv,
Kur tad bēri kumeliņi?
Tu pārvedi mūs māsiņu
Ar vecam grabažam. - Telderi, kleperi
Tav kumeliņi –
Izlauza tēvam
Klētej dori,
Pajēma mātei
Mīļāju meitu. - Dižajam vedējam
Nošļuka bikses;
Nezināja bikses siet,
Vai kumeļu kabināt. - Sunits rēja tupēdams,
Redz vedeklu pārvedam:
Vai būs maizes devējiņa,
Vai ar kāju spērējiņa. - Mans brālitis lielijās
No Kandavas sievu vest;
Čuža, buža tava sieva,
Piecas kaķes panākstos. - Nu nīks, nu nīks
Piltenes žīdi:
Mūs’ brālis pārveda
Piltenes vaislu. - Pārveda, pārveda,
Pārtūtarāja
Biezputras vireklu,
Dižklaipa cepēju. - Pabērniņi, pabērniņi,
Lasāt skaidas –
Pārvedīs pamāti
Nosalušu. - Sen mēs bijām sērdieniši,
Nu mums pārveda cienīgu māti;
Sen tie tuteņi mētājās,
Pārveda tuteņu glabātāju. - Šļūc, meitiņa, vērp, meitiņa,
Piecas spoles vakarej:
Šodien veda citu sliņķi,
Nav ne gultas paladzīš. - Mūs brālis pārveda
Šveiduka slinko meitu,
Pātaga palika
Name, vadze;
Tur viņa palika,
Šej viņa rasies. - Pārveda Skaistkalnu
Slinko meitu,
Kančukas palika
Pie gultas kājas. - Pārveda Strenceļu
Ūdeņa briņģi,
Nestavas palika
Smeltuves malej;
Tur viņas palika,
Šei viņas rasies.
- /779. Nedomāji, tautu meita,
Nedomāji tu, Anniņa,
Še pārvesta saimeniece:
Še atnāci saimeniece:
Še būs veca māmuļite
Mums ir veca māmuļite,
Atslēdziņu glabātāja;
Atslēdziņu vaļātāja;
Atslēdziņu glabātāja,
Visu dārbu darītāja.