Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

3. Vecāki un bērni 61–76

  1. Bagāta maizite
    Glauž manu gāliņu;
    Māmiņa gan glauda,
    Vējš purenāja.
  2. Saulit silta, māmiņ mīļa,
    Abas vienu labumiņu:
    No saulītes silti rīti,
    No māmiņas mīļi vārdi.
  3. Ēna laba, ēna laba,
    Kas ēne maizi dos?
    Māte mīļa, māte mīļa,
    Kas mūžam māti dos?
  4. Pate māte kārti lieca,
    Pate kāra šūpulītis;
    Kad ūzauga liela meita,
    Tēs tautam vēlētājs.
  5. Es mātei viena meita,
    Kā zīlite žagaros;
    Viena dubļu bridējiņa,
    Mātes vietas taisītāja.
  6. Ko māmiņa lolojuse –
    Nav neviena bāleliņa;
    Vai ta kārte nolūzuse,
    Mani vienu šūpājot?
  7. Dižēnāji, raženāji
    Sasēduši rindiņej;
    Kur, māmiņa, es sēdēšu
    Ne dižena, ne ražena?
    Sēd, meitiņa rindiņej,
    Pašej rindas galiņej –
    Nāks Laimiņa, jems no gala,
    Ne no vidus lasīsies.
  8. Puško mani, māmuļite,
    Ne div reizes jauna būšu;
    Kā ieviņa neziedēja
    Divreiz balta vasaraj.
  9. Sak meitiņa grūt redzējse –
    Rudzu mālu samaluse;
    Kad sēdēsi sievas krēsle,
    Tad sacīsi – grūt redzējse,
    Tad novilksi sviedru kreklu,
    Tad slaucīsi asariņas.
  10. Es to savu māmuļiti
    Ik vakarus raudināju –
    Dzierdēj mani dziedājam,
    Pārnākam nesagaida.
  11. Labāk man ganos iet,
    Ne sēdēt istabej;
    Ganos man raibas goves,
    Ganos bēri kumeliņi;
    Sētej man māte rāja,
    Kad dārbiņa nemācēja.
  12. Smilgej rasa tā nestāv,
    Kā stāvēja ābolaj;
    Tēvam bērni tā nemīl,
    Kā mīlēja māmiņej.
  13. Kurja meita tēvu klausa,
    Pillas krūtes sudrabiņa;
    Kurja meita māti klausa,
    Pilla lāde villainišu;
    Kurja māsa brāļus klausa,
    Pilli pierksti gradzeniņu;
    Kurja klausa ciema puišus,
    Pillas aces asariņu.
  14. Tēs dēlam ziergu pierka,
    Ne paldies nesacīja;
    Kad pārveda līgaviņu,
    Tad paldies uz paldies.
  15. Tēs dēlam māju vēl,
    Ko māmiņa man vēlēs?
    Es, meitiņa, tav vēlēju
    Es, meitiņa, tev vēlēju
    Savas baltas villainītes.
    (Arī LFK 1935, 5793)
  16. Tēva, tēva es meitiņa,
    Kas no tēva man palika?
    Sīkas gnīdas, baltas utes,
    Tas no tēva man palika.