Visas šīs tautasdziesmas atradu Veronikas Porziņģes rakstītajās burtnīcās. Pirmo no tām 1934. gadā uz Folkloras katuvi Rīgā nogādāja Mērija Grīnberga. Tā ieguva fonda numuru LFK 1708. Kā viņas satikās, kāpēc? Tas tā arī palika viens no daudzajiem nenoskaidrotajiem jautājumiem. Pamazām, kad biju ieguvusi Veronikas uzticību, viņa man deva savas burtnīcas. Sākumā tikai pārrakstīju, bet vēlāk viņa man tās atdeva. Nu tās visas ir Rīgā, viņas kontā. Kad prasīju viņai vēl kādu, tad vienmēr saņēmu vienu un to pašu atbildi – visas zināmās jau uzrakstītas. Kad vajadzēja dziedāt – jā, tur Veronikai nepietrūka, atbildi parādā nepalika nekad. Viņa nebija no kautrīgajām, klausītajiem bieži svila ausis. Bet nekad ne par tālu – dziedātāja vienmēr apstājās pie tikai viņai vien zināmas robežas. Veronikas atmiņā nerātnie panti bija, bet nekad tie netika pierakstīti burtnīcās. Prasīju savai teicējai – kā rīkoties man, kārtojot tekstus grāmatā? Un viņas atbilde bija viennozīmīga – dzīvē gadās visādi, bet, ja tādu pantu nav burtnīcās, lai nav arī grāmatā.
Lai lasītājam būtu pārskatāmāk, atļāvos tautasdziesmas sakārtot pēc tematikas. Vecajās burtnīcās tikai retumis parādās tekstu virknes, īpaši, kas attiecināmas uz kāzu izdarībām. Tās arī saglabāju. Par pārējo atbilstību attiecīgai tematikai un secībai atbildību uzņemos es pati, jo galīgo variantu pati Veronika jau vairs neredzēja.
Ir četrrindes, kuras burtnīcās sastopamas vairākkārt, dažas pat četras piecas reizes, tādēļ varēju dot arī panta variantus.
Interesanta ir teicējas valoda. Tajā cīnās latviešu literārā valoda un visapkārt skanošā suitu valoda. Un nenoliedzams arī trešais faktors – viņas zināšanas gramatikā. Pieturzīmes Veronika lietoja ļoti reti, arī reti kad īstajā vietā. Atzīstos, ka dažas garumzīmes tomēr uzliku, kad jutu zūdam vārda patieso jēgu. Domāju, ka, publicējot teicējas rakstīto ar visām īpatnībām, vairāk atklāšu pašu cilvēku un arī došu interesantu vielu valodniekiem.
Veronikas māte Marija Porziņģe, dzimusi Megne, šīs četrrindes lietojusi arī ikdienas sarunvalodā – ar tām atbildot, pamācot, pamudinot, samierinot. Viņa katrai dzīves situācijai mācējusi atrast pareizo tautasdziesmu. Veronika pati tās visvairāk dziedāja, jau no bērnu dienām. Tieši šeit arī izpaudās teicējas pilnīgā ieaugšanas tradīcijā.
Suitu visraksturīgākais dziedāšanas veids ir uz ē, t. i., saucēja sāk tekstu, to atkārto locītāja. Pārējie dalībnieki pavada ar vienbalsīgu garu skaņu ē, kas pie pēdējās jeb priekšpēdējās teksta frāzes vēlreizējas atkārtošanas tiek pavilkts par toni uz augšu – o. Tieši suitiem raksturīga šāda burdona skaņas maiņa. Kā saucējas, tā locītājas rīcībā ir tikai trīs skaņas – centrālā, rečitējošā, uzsvara, akcenta skaņa, kas ir pustoni augstāka par centrālo, un noslēguma skaņa – toni zemāka par centrālo. To izteikšanai ar konkrētu nošu palīdzību nav būtiskas nozīmes, jo dziedājuma augstumu nosaka teicējas aktivitāte, notikuma svarīgums un spraigums, situācijas saspringtība, darbības un dziedājuma temps, arī pašas dziedātājas tīri individuālās balss īpatnības. Parasti lielāki pasākumi – kāzas, kristības, bēres – tika nodziedāti uz “viena viļņa”, t. i., praktiski vienā augstumā, neņemot vērā, cik teicēju viena otru nomaina. Apzinātas modulācijas parasti netika lietotas.
Šeit nu ir īstais brīdis uzsvērt pašu galveno – tautas izpildītājmākslā visu līmeņu attiecībās ir absolūti relatīvas: gan skaņu augstumu attiecības, ritma figūras, arī attiecības starp saucēju un locītāju kā starp “vadītāju” un “padoto”. Relatīvas ir attiecības starp locītāju un burdona skaņas vilcējiem, arī attiecības starp dziedātājiem un klausītājiem jeb informācijas adresātiem. Veronika visā pilnībā pārvaldīja suitisko izpildījuma manieri. Tajā viņa jutās brīvi, nepiespiesti. Šeit neņemsim vērā ilgos mēģinājumos iestudētās programmas, bet gan dabīgas, neparedzamas situācijas, kādas visbiežāk radās kāzās. Kā locītāja Veronika īpaši neizceļas – atšifrēju tikai dažus variantus. Bet kā saucēja viņa ir nepārspējama improvizatore. Tā ir tipiska īpašība, ja pavērojam agrāk veiktos pierakstus no zināmākajiem suitu dziedātājiem.
Arī teicējas dziedāšanas manierē izpaudās viņai raksturīgais taktiskums – dziedātāja vienmēr ļāva pabeigt tekstu teicējai, kad pati atlocīja. Kad Veronika uzņēmās saucējas lomu, vienmēr līdz galam noklausījās iepriekšējo dziedājumu.
Pateicoties konkurencei uz skatuves, alsundzniekiem, tāpat kā Gudeniekiem un jūrkalniešiem, daudzu gadu garumā nostabilizējās savs iecienītais saukšanas un locīšanas pamatveids. Improvizāciju iedarbina zemapziņa un, jo tālāk teicēja aizklīst variantos, jo svaigāk skan pamatforma. Alsundzniekiem to varētu attēlot šādi: ja pieņemam, ka vidējā līnija apzīmē centrālo skaņu – asi, bet malējās iezīmē to netveramo robežu, ko saucam par tradīciju. Tā bija. Kad kļuva pieejami daudzi burdona dziedājuma variantu pieraksti, kolektīvi sāka apzināti mācīties ko “jaunu”.
Dziedājuma izteiksme (auksta, vēstījoša, draiska, šķelmīga, izsmējīga, lielīga, norājoša, blēdīga jeb skumja) nekādi nav fiksējama pierakstā. Tā paliek tikai skaņu ierakstos.
Dziedātājas dzirde nepazina temperāciju, un man reti izdevās “palīdzēt” viņai dziedāt, jo mums parasti nesaskanēja. Nošu līnijās var nofiksēt nežēlīgi maz, bet citas sistēmas šobrīd nav. Veronikai nebija neizdziedamu tekstu, viņa veikli “pielauza” melodiju jebkurai vajadzībai.
Trohaja pantmēra teksti jeb tā saucamie garie panti sastāda skaita ziņā vislielāko grupu, bet Veronikas dziedājuma ierakstos ir ar nelielu variantu izvēli. Runājot par ritmu, jāatzīmē, ka, tāpat kā pie izrunāta teksta, arī izdziedātajā praktiski neatdalāmas ir ritma grupas no, piemēram, divām astotdaļam, kas varētu būt pierakstīta arī kā duole vai astotdaļa ar punktu un sešpadsmitdaļa.
Daktila pantmēra teksti, tā sauktie īsie panti, ir procentuāli neliela daļiņa no visa daudzuma, bet parāda vislielāko izpildījuma variantu bagātību. Te jāpateicas ritmam, kas, kā jau minēju, Veronikas izpildījumā veido stipri izplūdušas figūras. Tā astotdaļu triole un astotdaļa ar divām sešpadsmitdaļām ir praktiski neatšķiramas grupas. Arī metriskās attiecības ir ļoti svārstīgas, brīvas, atkarīgas no situācijas emocionālā sprieguma.
Un vēl viena melodija. To Veronika pati nekad pēc savas iniciatīvas nelietoja. Tikai, ja bija nepieciešams kādā no “Suitu sievu” iestudētajām programmām. Teicējas dziedājuma ierakstos ir tikai šis punktētais variants.
Interesanti, vai Veronika pati ir izdziedājusi visus savās burtnīcās pierakstītos pantus?
1957. gadā folkloras eskpedīcijas sastāvā pie Veronikas pēc dziesmām ieradās Rita Drīzule (LFK 1935, 5781–6107). Nevaru šodien pateikt, Veronika folkloristei dziedāja vai skaitīja pantus. Un ziņģes? Visticamāk, Veronikai rokās bija viņas burtnīcas, lasīja uzrakstīto un droši vien turpināja pēc tā brīža noskaņas un pēc tā, ko nolasītais pants “vilka līdzi”. Virknēja tekstus pēc sajūtas. Pie dažiem pantiem R. Drīzule apstājusies, jautājusi to nozīmi. Tā, piemēram, par vērpšanu sēžot Veronika skaidrojusi (LFK 1935, 5812): “Kas stāvus vērpj, tā esot netikle, kas tai labu vīru dos – tā teikusi teicējas māte.” “Meitai jau tik mantojuma bija kā pūrs, ko pati darinājusi, mājas un zeme palikusi dēliem.” (LFK 1935, 5818) “Kad jautāju, kas domāti “bajāri”, teicēja atbild, ka vecmāmiņa teikusi, tie bijuši sen senie latviešu kungi.” (LFK 1935, 5836)
Pantu par to, ka meitas zem altāra kurpes lāpa, Veronika esot skaidrojusi: “Šo dziesmu paskaidro teicēja tā: senum senos laikos (apm. 100 gadus atpakaļ, sievietes, sevišķi meitas, ņēmušas baznīcā līdz rokdarbus un baznīckungs neko nav teicis. Stāstījusi mātes māte.” (LFK 1935, 5838)
Interesants skaidrojums pie panta par sietavu, kurā bērns tīstīts: “Senāk, teicējas vecmāmiņa stāstījusi, bērnus māte, darbos ejot, piesējusi ar jostu (sietave) sev uz muguras, lai nenokrīt. Bērns nobrēcies zils, melns, bet neko nevarējis darīt, darbs kungu tīrumā bijis jāsteidz, nebijis pat dažreiz laika pabarot.” (LFK 1935, 5855)
Tāpat ticējums par bērna aizsardzību ir pie panta (LFK 1935, 5857):
Māte, mani šūpādama,
Nazi dūra šūpulej;
Kauj kaŗej, mierst mierej,
Es palieku liekamaj.
Veronika esot paskaidrojusi, ka “šinī dziesmiņā esot saskatāma sena ieraža (ticējums), ja šūpuļa sānos iedurot asu priekšmetu (parasti nazi), tad bērns visu mūžu esot ciets un ass, kam viss ļaunums ejot garām, jo viņš protot sevi aizstāvēt”. Teicējas burtnīcā gan bija “Kauj kaŗje, mierst mēre”, tātad slimības laikā.
Vēl ticējums no tautasdziesmas, kur kūmai liek slēpt Māras dotas dāvaniņas – tā sargājušās sievas gaidībās, kad jāiet par krustmāti. Tāpat par bērnam novēlētām biezām lūpām un platiem zobiem lūku plēšanai: “Senos laikos plēsuši apaviem – vīzēm – liepu lūkus, ar nazi griezuši un ar zobiem piepalīdzējuši.”(LFK 1935, 5944)
Veronikas burtnīcās, pašai rakstot tekstus, vairāk no suitu valodas. Jā, arī kaut kas, ko skolā nepaspēja iemācīt. R. Drīzules pierakstītajā vairāk literārās valodas. Iespējams arī, ka Veronika rīdzinieces priekšā vairāk centusies runāt tīri latviski.
