19. Jaunu ļaužu kaitināšanās, mīlestība 381–449

Ak tu, ciema cēruzīte,
Kam tu augi tik ražena?
Ne man dienā dārbiņš tika,
Ne naksniņā miedzīš nāca.
Āz kalniņa lejiņej
Rindam auga ozoliņi;
Pretim auga liepu rinda,
Kas ozolus kaitināja.
Ai, ciemiņi, ai, kaimiņi,
Mēs div dumpi turēsim:
Tavas meitas manus puišus
Ik vakarus kaitināja:
Mani puiši ik vakarus
Neēduši pieguļej.
Pieguļnieku meitiņam,
Tām pūriņu nevajaga:
Tās pūriņu pielocīja
Ar vecim pineklim.
Pieguļiņa, pieguļiņa,
Tā man labu nedarīja:
Tur palika balta mute,
Tur palika balti vaigi,
Sārkans rožu vaiņadzīš.
Pieguļnieki sakūruši
Mazu, mazu uguntiņu;
Ja zinātu – mans ar būtu,
Es ar ietu sildīties.
Dzied ar mani, tautu meita,
Bet ar mani nerunāji:
Tu, ar mani runādama,
Tapsi ļaužu valodās;
Tapsi ļaužu valodās,
Ar brāliti ienaidej.
Līdzat, meitas, man dziedāt,
Es ievešu puķitēs:
Viena puķe, trīs lapiņas,
Deviņādi ziedi zied.
Cerēj mani tautu dēlis
Kā redzējis, tā dabos;
Es nebiju putna bērs,
No zariņa nojemams.
Apsedz mani, tautu meita,
Tav pieder villainites;
Kad es braukšu, es iejūgšu,
Man pieder kumelīš.
Izsolīju tautiešam
Grazni baltus pierkstainišus;
Ai dieniņi, ko darīšu –
Mātei pūra atslēdziņa.
Dod, māmiņa, atslēdziņu,
Ieš pūriņu apraudzīt.
Ai dieniņi, ko darīšu,
Grib māmiņa līdzi nākt.
Līdz pacēla pūra vāku,
Sāk suniši sīvi riet:
Ej, māmiņa, paskaties,
Ko suniši sīvi rej.
Līdz māmiņa suņu rāja,
Man cimdiņi azotej.
Tautiets kāpa kumeļej,
Es pagāzu atpakaļ:
Lai raugās tā māmiņa,
Kas netikli audzenāja.
Tautu dēlis, netiklitis,
Grib ar mani ceļej braukt;
Atgriežos, cērtu pliķi,
Paliek ceļa maliņej.
Eimu, eimu, atskatos,
Kā tas koši rāpačoja:
Ja būs silta vasariņa,
Būs tārpim launadziņis.
Tautu meita, lauku lapsa,
Sauca mani dūņu vepri;
Gan tu būsi, lauku lapsa,
Dūņu vepra līgaviņa.
Es ziņgāju, trallināju,
Bandas lauku ecējot;
Izdzirdēja tautu meita,
Nesa man launadziņu.
Man pašam māmuļite,
Launadziņa nesējiņa.
Tautu meita, tautu meita,
Tava vaina, tava vaina:
Kur es aru, kur ecēju,
Tur atlaidi ganīdama;
Kur es ēdu launadziņu,
Tur tu goves guldināji.
Mans trinīša lindruciņis,
Rītu tevi svilinās:
Ciema puiši mani grib,
Negrib manu lindruciņu.
Nāc lejej, kalnu meita,
Māci manim cimda rakstu;
Kā es tevim iemācīju
Pavasari vīzes pīt.
Luste man, liela luste
Tautiešam muti dot:
Liela bārzda, utu pilla,
Smiekli nāca, nevarēju.
Es gulēju ceļmalej
Rakstītam biksītem;
Attecēja ciemu meitas
Cimda rakstu raudzīties.
Smiekli vien, ērmi vien
Ar tām ciema meitiņām:
Kad es jēmu, tad nenāca,
Kad nejēmu, tad raudāja.
Izgudroja tautu dēls
Nākt pie manis šo naksniņu.
Gudrosim mēs, māsiņas,
Mīkstu vietu taisīsim:
Divas kārtas ērčus liku,
Trešā sīkas adatiņas;
Visu nakti tautu dēls
Dūdelēti dūdelēja.
Labāk kūlu rudzu riju,
Ne pie puiša nakti gulu:
Izkūluse rudzu riju,
Eimu droši istabej;
Kad pie puiša nakti gulu,
Kauns no tēva, māmuļites.
Līdzat, meitas, tam puišam
Piecelt siena vezumiņu:
Tas puisitis naudu skaita,
Grib pierkt siena grābējiņu.
Kas to teica, tas meloja,
Ka pie puiša silta guļa:
Es gulēju Jāņu nakti,
Man nosala deguntiņis.
Es apliecu zelta stīgu
Gar Alsungas novadiņu:
Lai nevar blintenieki
Alšvandznieku meitas jemt.
Stīvi mani žagas rāva,
Kas tik vēlu pieminēja?
Piemin mani tautu dēls,
Cietu gultu gulēdams.
Kad man būtu tā meitiņa,
Negulētu cietu beņķi;
Būt vietiņa pataisīta
Baltim lina palagim.
Tīšum minu to dadzīti,
Kas aug taku maliņej;
Tīšum nīdu to puisiti,
Kas aug pašu ciemiņos:
Lai ļautiņi nerunāja,
Ka tas manis arājiņis.
Grib kaķitis zuves ēst,
Nedrīkst kājas slapenāt;
Grib puisitis mani jemt,
Nedrīkst mani bildenāt.
Dancā bēris kumeliņis
Uz novada robežam:
Gribēj mani ielustēt,
Lai sēdēju mugurej;
Lai es sēdu mugurej;
Nesēdēšu par novadu
Kumeļam mugurej.
Lūkoj mani, tautu dēls,
Ganos vien nelūkoj:
Ganiņam ganu drānas,
Vējš matiņus purenāja.
Silta saule – rokas sala,
Ledus cimdi rociņej;
Silta guļa – sāni sala,
Nav laulātis arājiņis.
Manis dēļ tautu dēls
Lentem kāra cepurīt;
Ja tav tīk, karj ar zeltu,
Tu jau mani nedabos.
Es nezinu kālabād
Šogad mani puiši mīl:
Es nevaru paslēpties
Ne māmiņas pagālej;
Ne māmiņas pagālej,
Ne pelītes aliņej.
Ķizu ķizu, tautu dēls,
Šonakt mani nedaboji:
Māte mani klētej slēdza,
Atslēdziņa kabatej.
Smuks puisitis lielijās
Mūsu puiši lielijās
Pie meitam vien gulēt:
Dažu nakti pārgulēja
Daudz naksniņas pārgulēja
Pie meitiņu namdorem.
Ciemiņam smuks puisitis,
Dzeltenim matiņim –
Tur gulēja mans prātiņis,
Viņa matu galiņej.
Mazs bērziņis, sīki zari,
Būs man kuplu slotu griezt;
Maza tautu zeltainite,
Būs man dižu naudu dot.
Kas uguni zibenāja
Viņej lagzdu krūmiņej?
Tautu dēla aces dega
Uz tā mana augumiņa.
Tautiešam aces dega
Kā raibam vanagam:
Redzēj mani bāliņos
Kā irbiti rotājam.
Grūti pūta, žēli raud
Mans piermais brūtgānīš;
Nepūš grūti, neraud žēli,
Lūgšu tevi panākstos;
Es tav kāršu krustim dvieli
Kā īstam brālišam;
Tu metīsi dālderiti
Kā īstei māsiņej.
Tautu dēls mani sauca:
Sinipīte, sinipīte;
Vēl man vajag nātrej būt,
Tavus vaigus zilenāt.
Balta kaza pienu prasa,
Pate piena devējiņa;
Jauni puiši mutes prasa,
Paši mutes devējiņi.
Sieru, sieru, baltu maizi
Tiem ciemiņu puisēnim,
Lai neliedza kažociņu
Aukste miglas naksniņe.
Drebi, drebi, apšu lapa,
Rāmājej laiciņej;
Tā drebēja man siersniņa
Apakš puiša kažociņa.
Es vietiņu pataisīju
Četru lapu āboliņ,
Es gaidīj tautu dēlu
Šovakar atnākam.
Es redzēju tautu meitu,
Viņa mani neredzēja;
Viņa pierka vaiņadziņu,
Es nopierku gālas autu.
Pierc, meitiņa, nevalkāsi,
Būs manej māsiņej;
Būs manej māsiņej
Citas tautas kaitināt.
Par pārim rieksti auga,
Par pārim āboliņi;
Par pārim jauni puiši
Pie meitam peludej.
Kālabād brālišam
Sakrīt mieži līdumej?
Kam gulēji pie meitam
Sējamej laiciņej?
Sušķi, plušķi, ko tu nāci
Jaunu meitu istabej?
Visas tavas pluksnas dreb,
Ar meitam runājot.
Es jau zinu, es jau zinu,
Kā dziedāja pildzbērģnieki:
Puiši rūca kā dundurji,
Meitas cīkst kā mušiņas.
Žel man bija tā ciemiņa,
Kur šorīt garjum jāju:
Meitas dzied maltuvej,
Bites rožu dārziņej.
Mazs puduris meitas dzied
Apaļej kalniņej;
Trīs novada puiši jāja
Pie tā maza puduriša.
Kas teku nomina
Uz vistu stalli?
Cīlite nomina,
Andreju lenkdama.
Grazni dzied mūs gailitis,
Vēl jo grazni cīrulitis;
Mīļš man bija mūs brālitis,
Vēl jo mīļš tautu dēls.
Māte mani sašņorēja
Sudrabiņa šņoritem,
Lai nevar ciema puiši
Rokas bāzt azotej.
Es Vāczemes baltu maizi
Azotej vien turēju;
Ne es ēdu, ne pārdevu,
Puišus vien kaitināju.
Ai jūs, blēža ciema puiši,
Tik gauž manī gānidami:
Cik naksniņas negulējāt,
Man rociņas pagālej?
Tautiets man jostu pierka –
Slēp no tēva, māmuliņas;
Nes mežej, jož gar koku,
Ne gar manu augumiņu.
Ko, kraukliti, mazgājies –
Mella tava muguriņa;
Ko, puisiti, lielijiesi –
Bez meitami neiztiksi.
Rupji sīca mūsu puiši
Kā tā lielā rumba rūca;
Smalki dzied mūsu meitas,
Kā bitites ābelej.
Kur tie kraukļi barim skrēja,
Tur tās raibas žagatiņas;
Kur tie puiši barim dzied,
Tur tās meitu dvēselites.
Sudrabota mātes meita
Staigā, ceļu vaicādama;
Gudri bija man brāliši –
Porej ceļu parādija.
Es, meitiņa, maza, maza,
Piekrāpj puisi, bandenieku:
Sviežu baltu akmentiņu,
Saku – siera gabaliņu;
Apkārt gāzu cūku sili,
Pāri puisi lecināju;
Sak puisitis pārlekdams –
Ja tā augs, tā būs meita;
Ja tā augs, tā būs meita,
Tā būs mana līgaviņa.
Es meitiņa maza biju,
Es par puisi nebēdāju:
Plāne liku cūkas sili,
Pāri puisi lecināj.
Jemat mani, ciema puiši,
Es bagāta mātes meita:
Viena zeķe pūriņe,
Otra aitas mugure.
Es ūzaugu tieva, garja
Kā Vāczemes kaņupite;
Puiši kaklu nolauzuši,
Man pakaļ dzenoties.
Puiši mani mīļi tura,
Es puisišus vēl mīļāk:
Vienu pāru ārkle jūdzu,
Otru pāru ecešās.