Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

18. Par vaiņagu 358–380

  1. Miglaine rītiņe
    Es izbridu lina lauku;
    Saķērāsi linu ziedi
    Manej zīļu vaiņage.
  2. Ik rītiņus zelta rasa
    Bāleniņa sētiņe;
    Kur iedama, tecēdama,
    Noskaloju vaiņadziņu.
  3. Div kalniņi noziedēja
    Sārkanbaltu āboliņu;
    Būt trešais noziedējis,
    Ja salniņa neūznāktu;
    Div meitiņas gode tapa
    Ar to vienu vainadziņu;
    Būt trešā ar tapuse,
    Ja godiņu turējuse.
  4. Div vaiņagus es nopinu,
    Pie upites sēdēdama;
    Vienu pinu sīku rožu,
    Otru mirtes zariņim;
    Kurju pinu no rozem,
    To es došu māsiņej;
    To es došu māsiņej,
    Lai ražani puškojās;
    Kurju pinu no mirtem,
    To likš pate gāliņej;
    To likš pate gāliņej,
    Ar tautam saderot.
  5. Šuju savu vaiņadziņu
    Deviņam rindiņam;
    Lai tek tautu kumeliņi
    Deviņim celiņim.
  6. Bērzīš lapas darenāja,
    Es darenu vaiņadziņu;
    Salna koda bērza lapas,
    Tautiets jēma vaiņadziņu.
  7. Trīskārt zīda lenti liecu
    Trīs kārtami lenti liecu
    Apkārt savu vaiņadziņu;
    Apkārt zīļu vaiņadziņu;
    Trīs vasaras tautu dēlu
    Asarāsi rūdināju.
  8. Spīdi, manu vaiņadziņu,
    Caur deviņi glāžu logi:
    Dēlu māte mozdamies
    Šķiet sauliti ūzlēkušu.
  9. Stūru, stūru, zaru, zaru
    Mans zīļotis vaiņadziņis:
    Tie stūriņi, tie zariņi
    Tie stūrīši, tie zariņi
    Piekrāps dēlu māmuļiti.
    Piekrāp dēlu māmuļiti.
  10. Riti, riti, rīta rasa,
    Caur ozolu lapiņam:
    Tā rit manis vaiņadziņis
    Caur ļautiņu valodam.
  11. Ļaudis manu vaiņadziņu
    Valodās ritināja:
    Cauris manis vaiņadziņis,
    Cauri bira valodiņas.
  12. Pūš vējiņis, grib noraut
    Porej bērza galokniti;
    Grib puisitis bez godiņa
    Nojemt manu vaiņadziņu.
  13. Vanadziņis lidenāja,
    Gribēj manu vaiņadziņu;
    Liden augstu, liden zemu,
    Vaiņadziņu nedabosi.
  14. Tu, puisiti, knēveliti,
    Nesmej meitu vaiņadziņu:
    Kas jau tevi vīru cēla,
    Ne meitiņas vaiņadzīš?
  15. Šādi tādi ērkšķu krūmi
    Plosa manu vaiņadziņu;
    Šādi tādi netikuši
    Vaino manu augumiņu.
  16. Vaiņadziņu tā glabāju
    Kā siersniņu azotej:
    Redzēj dažu vaiņadziņu
    Bez godiņa nojemamu.
  17. Ai, meitiņas, ai, māsiņas,
    Glabājat vaiņadziņus:
    Es redzēju dažu labu
    Bez godiņa nojemamu.
  18. Vaiņags, manis vaiņadziņis,
    Vairo mani šo rudeni;
    Ja tu mani izvairosi,
    Tad es tevi savalkāšu;
    Ja tu mani nevairosi,
    Valkās tevi tautu meita;
    Valkās tevi tautu meita,
    Šauru, maģu dēvēdama.
  19. Ai manu zaļvarja vaiņadziņu,
    No krūma, no zara vairojams;
    No krūma, no zara izvairoju,
    No tautu dēliņa vairs nevarēju.
  20. Krustim auga krusta puķe
    Mīļās Māras dārziņe:
    Kurja meita godu tur,
    Tai nopina vaiņadziņu;
    Kurja godu neturēja,
    Ne zariņu nenolauza.
  21. Puķu pinu vaiņadziņu,
    Sudrabiņu taupīdama;
    Taupīdama sataupīju
    Mazājej māsiņej.
    Tai mazāj māsiņej.
  22. Māte mani gauži rāja,
    Kā nerās – vaina bija:
    Kam es savu vaiņadziņu
    Par plāniņu ritenāju.
  23. Sudrabiņis, vizulīši
    Mātes meitas vaiņage;
    Kumelītes, āboliņis –
    Sērdienites vaiņadziņis.