16. Meita par savu nākotni 303–329

Meita par savu nākamo dzīvi, par savu nākamo vīru

Zināt man ko zināt,
Trīs dieniņas nezināt:
Piedzemot, nomierstot,
Tautiņās āzejot.
Neskatos augstu namu,
Ne rakstītas klētes dores;
Skatījos lauciņej,
Kur maizīte vilni met;
Kur maizīte vilni met
Par to smilgas atmatiņu.
Tautu dēlu rudzu lauks
Zelta miglu nomiglojis;
Dod, Dieviņi, lai es būtu
Tās maizītes cepējiņa.
Neskatos smuku puisi,
Ne rakstītas klētes dores;
Metu acis lauciņej,
Kur maizite viļņus met.
Tāļu, tāļu es redzēju
Ezeriņu līgojam;
Dievs, dod man āzlīgot
Tai ezeru maliņej.
Tāļi sviedu zierņu sauju,
Tuju, tuju atritēja;
Tāļi teicu arājiņu,
Tuji, tuji atradosi.
Tuvu sviedu zierņu sauju,
Tālu, tālu noritēja;
Tuvu manis arājiņis,
Tālu laidu valodiņu.
Ieten iešu šo rudeni
Vai pie jauna, vai pie veca.
Ja pie jauna, pie ražena;
Ja pie veca, pie bagāta.
Skataties jūs, meitiņas,
Kurš puisitis ziergus kuļ:
Kurš puisitis ziergus kuļ,
Tas kuļ savu līgaviņu.
Lustīgai man dzīvot –
Ne ilgam mans mūžiņis;
Tik ilgam mans mūžiņis
Kā vasaru dundurjam.
Ai, dieniņi, ko darīšu:
Dzer brālitis, dzer svainitis.
Ko raidīšu tautiņās
Sav vietiņu apraudzīt:
Būt es pate āzgājuse,
Būt pārgājse raudādama;
Būt’ es pate atraduse
Cauras dziernas kamburej:
Salst rociņas man maļot,
Vējš miltiņus putenāja.
Oši vien, ozoliņi,
Kur ciertīšu vezumiņu?
Brāļi vien šij sētej,
Kur es jemšu arājiņu?
Braukš uz kungu priežu mežu,
Tur ciertīšu vezumiņu;
Iešu tautu sētiņej,
Tur dabūšu arājiņu.
No laipiņas es nekāpšu
Sausa koka laiviņej;
Nebagāta es neiešu
Pie bagāta tēva dēla.
Tuji, tuji, ne tik tāļu
Es āziešu tautiņāsi:
Redz bāliņus ecējam,
Dzierd māsiņu runājam.
Dēkla, Dēkla, sārgi mani
No trijam nelaimēm:
No ūdeņa, no uguņa,
No dzērāja tēva dēla.
Ziedēj ieva ar ābeli
Vienej lagzdu krūmiņej;
Es ūzaugu ar tautieti
Vienej kunga novadej;
Vienej kunga novadej,
Katris tautu sētiņej.
Jauna biju prieka pilla,
Dziedādama vien staigāju;
Priekšej man tās dieniņas,
Kad staigāšu raudādama.
Es negribu tādu vīru,
Kas kā bullis raudzījās;
Es gribēju ziņģātāju,
Ar ļaudim runātāju.
Dod, Dieviņi, ko dodams,
Dod bārdaiņu arājiņu:
Es gulētu zem bārdiņas
Kā zem lūša kažociņa.
Tēva, tēva es meitiņa,
Līdz pūriņu pielocīšu.
Kad pūriņu pielocīšu,
Būšu tēva vai nebūšu;
Būšu tēva vai nebūšu,
Būš tautieša līgaviņa.
Vaiņags zelta lapiņam
Ne manej mūžiņej;
Slēž autiņis, zīda drāna –
Tā manej mūžiņej.
Krustim sviedu raibus cimdus
Save pūra dubene;
Nedod, Dēkla, man āzieti
Pie dzērāja tēva dēla.
Dievs, nedod vītolam
Mēļus ziedus noziedēt;
Dievs, nedod atraišam
Nojemt manu vaiņadziņu.
Smuku rīksti nemeklēju,
Kad tik bērza žagariņi;
Smuku puisi nemeklēju,
Kad tik linu arājiņis.
Krustim liku sav rociņas,
Krustim sedzu villainiti;
Vai tādēļ gadijās
Kristīš maizes arajīš?
Pūš, vējiņi, rāmi, rāmi,
Ļauj ievai noziedēt;
Jāj, tautieti, rāmi, rāmi,
Ļauj pūriņu pielocīt.