Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

17. Pūru lokot 330–357

  1. Pūrīš lēti lētinams,
    Ne tik lēti pielokams;
    Grib pūriņis jautru miegu,
    Gribēj gudru padomiņu.
  2. Miedzīš nāca saulitē,
    Ko darīšu vakarej?
    Pavasaru tautas jāja,
    Ko rudeni vairošos?
  3. Miedzīš naca, gulēt gribu,
    Nelaiž mani māmuļite;
    Sak’ māmiņa nelaizdama:
    Vai miedziņis pūru loka?
    Vai miedziņis pūru loka,
    Vai auž baltas villainites?
  4. Auž, māmiņa, villainites,
    Sit dvieliti galiņej:
    Kad es iešu tautiņās,
    Kur slaucīšu asariņas?
  5. Aitiņ mana sīksprodzīte,
    Māmiņ smalka vērpējiņa:
    Piecas sagšas ielocīju
    Vienej saujas ielejēji.
  6. Viena pate man aitiņa,
    Bet tā laba biksainīte:
    Es pieloku sav pūriņu,
    Zaļu vāpi vāpēdama.
  7. Man bij viena pat aitiņa
    Kuplajam kājiņam;
    Es pūriņu pielocīju,
    Ar kājiņu piemīdama.
  8. Pupas, zierņu vācelites
    Mātes meitai pūru loka;
    Pasakati jūs, ļautiņi,
    Kas sērdienes pūru loka?
    Sērdienite pati loka,
    Nakti miegu negulēja.
  9. Mīļā Māra man vaicāja:
    Kās sērdienes pūriņe?
    Nevaicā, mīļā Māra,
    Es jau biju sērdienite.
    Nebēdāji, sērdienite,
    Es līdzēšu pielocīt:
    Es tav došu raibus cimdus,
    Graznas, baltas villainites.
  10. Visas manas mātes meitas
    Daiļi vērpa ratiņej;
    Viena pate sērdienite
    Atpakaļ šķeterēja.
  11. Pūra dēļ zagt neiešu,
    Ka navaid māmuļite;
    Lai zog pate ļauna diena,
    Ka pajēma māmuļiti.
  12. Vecā brāļa līgaviņa
    Līdz pūriņu pielocīt.
    Kad es iešu tautiņās,
    Tu līdzēsi izdalīt.
  13. Palīdzat, citas māsas,
    Tai vienej māsiņej,
    Palīdzat cimdus, zeķes
    Jala klēpja nesumiņu.
  14. Nebēdāju, nebēdāju,
    Kā māmiņa nebēdāja:
    Lai stāv villa kretulej,
    Lai velk peles midzitej.
  15. Gudra māte, gudra meita,
    Gudri pūru pielocīja:
    Viersuj raibas, apakšej,
    Viduj raibas villainites.
  16. Rakstīdama kreklu šuju,
    Rakstīdama nēzdaudziņu;
    Rakstīt vien norakstīju
    Sav maizītes arājiņu.
  17. Ganos gāju, kreklu šuju,
    Pie ozola mērīdama:
    Zināj savu arājiņu
    Ozoliņa garjumiņu;
    Ozoliņa garjumiņu,
    Ozoliņa resnumiņu.
  18. Māte mani rāten rāja,
    Ka es raksta nemācēju:
    Es izadu sīļa spārnu,
    Tas ūzskrēja ozolej;
    Es izadu ritentiņu,
    Pajem puiši mežej braukt.
  19. Es cimdiņu noadīju
    Ar dzeltenu dzīpariņu;
    Nolūkoju tēva dēlu
    Dzeltenim matiņim.
  20. Es adīju raibus cimdus,
    Bērziņej lūkojos:
    Cik lapiņas bērziņam,
    Tik raibumi cimdiņam.
  21. Adi, raksti, man māsiņa,
    Nu es tav vaļu dodu:
    Ja netilpa pūriņej,
    Sviež pa kārti klētiņej.
  22. Villu kārsu, villu vērpu,
    Mīkstu dārbu vien darīju:
    Lai stāv manas mīkstas rokas
    Ar tautieti saderot.
  23. Netikļam lini auga,
    Auga baltas ajutiņas;
    Būt liniņi man auguši,
    Es mācētu pataisīt.
  24. Smalki vērpu sav liniņus,
    Vēl jo smalki pakuliņas:
    Grib tautietis plānus kreklus,
    Brālits plānu skoteliti.
  25. Vērp, meitiņa, stāvēdama,
    Dabos vīru zābakotu;
    Kad tu vērpsi sēdēdama,
    Dabos kārklu vīzitem.
  26. Kalējiņi, bāleniņi,
    Apkaļ manu pūra lādi;
    Es tav došu tos cimdiņus,
    Pašej pūra dubenej;
    Pašej pūra dubenej
    Mans piermais adījums.
  27. Liec, meitiņa, pūriņej
    Vai ražanis, neraženis:
    Daudz tautās gaidītāju,
    Dažs ražans, neražens.
  28. Aužat, meitas, prievetiņus,
    Tievus, tievus, garus, garus:
    Prievetam liela slava
    Par visam dāvanam.