Categories
Veronika Porziņģe Veronika Porziņģe - tautasdziesmas

14. Es bij’ liela dziedātāja 281–295

  1. Ceļu gāju dziedādama,
    Kā cielava rakstīdama,
    Tam puišam tītīdama,
    Kam nebija līgaviņa.
  2. Ja man sūri, ja man grūti,
    Es vēl grazni padziedāju;
    Es vēl grazni padziedāju,
    Skauģam sierdi ēdināju;
    Skauģam sierdi ēdināju,
    Sav siersniņu remdināju.
  3. Kaut jo gara vasariņa,
    Man dziesmiņas nepietrūka:
    Man dziesmiņas trīs pūriņi
    Brāļ apeņu dārziņej;
    Div pūriņus izdziedāju,
    Trešam vāku vien pacēlu.
  4. Ūzkliegdama es dziedāju,
    Ūzkliegdama gavilēju:
    Vai tādēļ dēlu māte,
    Nejems mani jauņuvem?
  5. Es varēju sadziedāt
    Ar ābeļu lakstīgalu:
    Viņa dzied ābelēs,
    Es savos brālišos.
  6. Māte mani rātin rāja,
    Ka es liela dziedātāja;
    Vai būs manu līgsmu prātu
    Gremdēt jūras dziļume?
  7. Man bij dziesmas pills pūriņis,
    Vēl ar kaudzi vācelite;
    Es dziedāju, kad gribēju,
    Labas vien lasīdams.
  8. Ko es viena piedziedāšu
    Tādu lielu istabiņu;
    Rau kur sēd lepnas meitas
    Viņ istabas dubenej.
  9. Iestādīju ievas krūmu
    Pie lodziņa dārziņe:
    Es dziedāju istabe,
    Lakstīgala ieviņe.
  10. Neviens mani āzdziedāja,
    Neviens mani āzrunāja:
    Es piedzimu ievāje,
    Lakstīgalas ligzdiņe.
  11. No rītiņa padziedāja
    Kam vien balsis atskanēja;
    No jaunības palustēja,
    Kamēr tautas nenorāja.
  12. Es nezinu, kas es būtu,
    Kad man tautas nenorātu:
    Es būt liela dziedātāja,
    Kā mežej lakstīgala.
  13. Lokaties, meža gali,
    Lai balstiņas pāri skan;
    Lai balstiņas pāri skan
    Pār deviņi novadiņi;
    Pār deviņi novadiņi,
    Devītaj sētiņej:
    Tur aug manis arājiņis,
    Kā ozols līgodams.
  14. Kalnej kāpu es dziedāt,
    Uz akmeņa gavilēt:
    Lai trīc visa tautu zeme,
    Lai dzierd mana māmuļite.
  15. Šorīt agri padziedāja
    Veca meitu māmuļite;
    Iztecēja jauni puiši
    Caur bierztelu klausīties;
    Iztecējši apkaunās –
    Atron vecu māmuļiti.