- Ķiršus plūkt
- Kapeju smeķēt
- Melus ienest
- Bukam kuli kustināt
- Plankus zāģēt
- Zvaigznes skaitīt
- Spelti apgriezt
- Piparus grūst
- Koku likt
- Domas minēt
- Roku dot
- Uz karstām oglēm
- Par celmiem bradāt
- Pelnus sargāt
- Braukt ar lidmašīnu
- Par olām staigāt
1.Ķiršus plūkt
(arī LFK 1935, 6019)
Ķīlu izpircējs nostājas istabas vidū un saka:
“Es plūktu ķiršus, bet nav redeles, kur pakāpt.”
Viens ir saimnieks, tas prasa:
“Kuru tu gribi, vai to?” parāda uz kādu no dalībniekiem.
Ja plūcējs pasaka “jā”, tad tas nostājas blakām, zem rokas saņemot plūcēju. Vienam acis uz vienu pusi, otram uz otru pusi. Tad vaicā saimnieks:
“Ko vēl tev vajag?”
Plūcējs prasa kāsi, kurvi, mēru un vēl dažādas lietas. Visi prasītie sastājas cits pie cita garā rindā, zem rokas saķērušies. Vienam acis uz vienu pusi, otram – uz otru pusi. Kad nu visi sastājušies, tad saimnieks iedod ķiršu plūcējam apmēram centimetri garu salmu vai kociņu, un tas paņem lūpās, jo rokas ir saķertas kopā ar blakus stāvošā rokām, un dod blakus stāvošam. Tas atkal saņem lūpām un dod tālāk. Kad visa rinda cauri, tad tādā pašā ceļā atkal atpakaļ, līdz nonāk pie ķiršu plūcēja.
2.Kapeju smeķēt (garšot)
(LFK 1935, 6020)
Ķīlas izpircējam jāiet un jānobučo viens no dalībniekiem, kuru publika nolemj. Parasti meitām liek iet kādu no puišiem bučot, puišiem meitas, kaut gan meitām ir daudz grūtību, bet puiši labprāt izpilda. Kad nobučo, tad pārējie prasa:
“Vai bija ar kafeja salda?”
Un ar to ķīla izpirkta.
3.Melus ienest
(arī LFK 1935, 6021)
“Izej, ienes piecus (vai septiņus) melus!”
Ķīlu pircējs iziet ārā un, atpakaļ ienācis, pastāsta piecas kaut kādas izdomātas lietas, ko visi zina, ka tās ir nieki. Par piemēram – vasarā stāsta, ka ārā dziļš sniegs; saule spīd, stāsta – apmācies un stipri līst vai tam līdzīgi.
4.Bukam kuli kustināt
Aiziet un sakustina durvju rokturi.
5.Plankus zāģēt
(arī LFK 1935, 6022)
Apgulās uz acīm krusteniski pāri solam, rokas pirkstu, vidējo, iebāž katru vienā ausī, un tad svārstās pāri solam un atpakaļ (kājas nedrīkst atdurties zemē). Šņācot atdarina zāģa šņākšanu. Tā jāzāģē tik reizes, cik plankas ir uzliktas sazāģēt.
6.Zvaigznes skaitīt
(arī LFK 1935, 6023)
Ķīlu izpircējs apsēžas uz grīdas vai uz kāda ķeblīša. Dalībnieki uzsedz tam praķi uz galvas, piedurkni izceļ uz augšu un liek skatīties caur piedurkni uz augšu (jo piedurkni viens no pārējiem tura uz augšu, lai labāk varētu redzēt). Viens no apkārtējiem ieņem mutē ūdeni un, līdz tas skatās augšā, tad par piedurknes galu visu mutē ieņemto ūdeni sprauslo uz leju, apakšā sēdošam acīs.
Tā tikai var piemuļķot nezinātājus, kas nezin, kā tur dara, bet kas zina, tas neparko nelaižas zvaigznes skaitīt.
7.Spelti apgriezt
(arī LFK 1935, 6024)
Ķīlas izpircēju aizved un nostellē pie siltummūra. Tad viens no dalībniekiem (tam nezinot) iziet ārā pie krāsns un sasmērē kādu drēbes gabalu ar krāsns soderējiem. Iekšā ienākot (jo citi cenšas visādi krāsnes turētāja vērību nogriezt), aizvelk un apbārsta ar soderējaino lupatu gar seju tam, kas tura krāsni.
Tad pārējie sauc:
“Nu ir spelte apgriezta!” Jo, kā saprotams, visa turētāja seja ir pilnīgi melna. Visiem ceļas liela jautrība par viņa izskatu, kaut gan tas pats brīžiem paliek ļoti dusmīgs un tūlīt steigšus iet mazgāties.
8.Piparus grūst
(arī LFK 1935, 6025)
Cik daudz pārējie nospriež, tik daudz ķīlas izpircējam pipari jāgrūž (vai piecus, septiņu, vai desmit).
Piparus grūž šādi: apsēžas pie zemes, uz rokām atspiežas un grūž dibenu pie zemes, skaitot pie katra grūdiena – viens, divi, trīs un tā tālāk.
9.Koku likt
(arī LFK 1935, 6026)
Viens iziet ārā aiz durvīm, pārējie paliek istabā. Noliek kādu koku, un viens no dalībniekiem aiziet un pieliek roku pie koka un kaut kurā vietā, apmēram vidū, augšas galā vai apakšējā galā. Jāpiezīmē, ka kokam jābūt noliktam stāvus – viens gals pie zemes, otrais – uz augšu. Tad to sauc, kas ārā aiz durvīm. Tas ienāk un parāda, kurā vietā kokam ir pielikta roka (ne jau tieši uz centimetriem, bet apmēram vidū vai augšā, vai apakšējā galā). Visi brīnās – kā var uzminēt, jo taču nebija istabā un neredzēja, kurā vietā roku pielika.
Atrisinājums: no publikas vēl vienam vajaga zināt, kā to dara, un šis, iekšā nākot, skatās tikai uz to, kas zina, kā darāms. Jo pārējie, kas nezina, visu uzmanību pievērš ienācējam. Tad tas, kas vēl zina, it uzmanīgi, kārtodams apģērbu vai ko citu, pieliek roku sev apakšā, augšā vai vidū jeb apmēram uz kuru pusi. Tā nu ienācējs pēc dotās zīmes pieiet un parāda, kurā vietā apmēram roka pielikta.
10.Domas minēt
Vajaga zināt diviem no dalībniekiem. Viens iziet ārā, otram kaut kurš no dalībniekiem pateic kaut ko, ko viņš domā. Tad sauc iekšā un prasa:
“Pasaki, ko es teicu? (Ko domāju?)”
Tas, kam domas ir pateiktas, tas teic visādas muļķības, kaut patiesībā nav nemaz teikts. Bet otrais, kas ienācis minēt, vienmēr saka:
“Nē, to viņš neteica tev!”
Tā var teikt muļķības, cik reizes vien grib, un, starp citu, arī pasaka (viņš teica to vai to) arī to, ko patiesībā tas ir teicis. Tad šis atsaka:
“Jā, tas ir taisnība, to viņš teica!”
Jautājums: kā varēja starp daudzējiem jautājumiem zināt, kuru patiesībā ir teicis? Vai arī ir zināms skaitlis, pēc cik reizēm pateica īsto teikumu?
Atbilde: teikumiem ar reizēm nav nozīmes. Var teikt, cik reizes grib, tikai nedrīkst teikt neko tādu, kas būtu ar četriem riteņiem vai četrām kājām (kā, piemēram, kaut ko par zirgu, govi, galdu, gultu, ratiem vai tamlīdzīgi), tad vienmēr saka:
“Nē, to viņš neteica!”
Un tad saka tādu, kam ir četras kājas, tad arī saka:
“Nē, to viņš neteica!”
Un pēc tam pasaka, ko īsti ir teicis. Tad saka:
“Jā, tas ir taisnība, to viņš teica!”
11.Roku dot
(arī LFK 1935, 6027)
Viens no dalībniekiem saka uz otru, kurš arī zina šos paņēmienus.
“Kad es tev teikšu, tad tu iesi ārā. Un, kad es saukšu, tad nāc iekšā un dodi roku tam, kuram es būšu devis!”
Kad saka – ej ārā! – tad viens iziet ārā un tas, kurš raida ārā, padod vienam no dalībniekiem roku. Un tad sauc iekšā to, kas ārā. Tas, ienācis, padod tam pašam roku, kuram deva roku, kamēr viņš bija ārā.
Jautājums: kā varēja zināt, kuram bija dota roka?
Zināt varēja šādi – kad teica “Kad es teikšu, tad tu iesi ārā utt.”, tad visi dalībnieki bija uzmanīgi un klusi. Pēc šī teikuma, kurš no dalībniekiem pirmais ierunājās, tas ir jāiegaumē, jo tam tiks dota roka. Tādēļ ienākot, arī dod roku tam, kurš pirmais ierunājās.
12.Uz karstām oglēm
Ķīlu izpērkot, tas, kam jāpērk ķīla, iziet istabas vidū un minas uz vietas, sacīdams:
“Es stāv uz karstām oglēm. Kas mani mīl, lai nāk mani nocelt.”
Tad viens no dalībniekiem aiziet un noceļ, pats palikdams viņa vietā. Tā tas turpinās, līdz visi ir nocelti.
R. Drīzules pierakstos nedaudz savādāk:
Tas, kam jāizpērk ķīla, iziet istabas vidū un sacīdams: “Es stāvu uz karstām oglēm” mīdās no vienas kājas uz otru. “Kas mani mīl, lai nāk mani nocelt.” Tad viens no dalībniekiem aiziet un noceļ. Ķīla ir izpirkta. (LFK 1935, 6029)
13.Par celmiem bradāt
(arī LFK 1935, 6032)
Visi nosēžas divās rindās, viena pret otru, cieši sakrustojot kājas abām rindām kopā. Tad vienam aizsien acis, un tam jāizbrien caur sēdētāju vidu turpu un atpakaļ. (Var iedomāties, kāda tur iešana ar aizsietām acīm, kur abām rindām kājas cieši sakrustotas!).
14.Pelnus sargāt
(arī LFK 1935, 6031)
Tas, kam ķīla jāizpērk, tiek nosēdināts uz grīdas, kājas izplešot uz katru pusi. Starp kājām ieber čupiņu pelnus. Sēdētājam iedod nazi rokā un liek pelnus nosargāt. Visi apkārtējie mēģina viņam uzbrukt, un tas ar nazi aizstāvās. Tad viens saķer sēdošo pie kājām un izrauj pelnu čupai cauri.
15.Braukt ar lidmašīnu
(arī LFK 1935, 6033)
Vienam aizsien acis un liek kāpt uz krāģa jeb krēsla. Visi apkārtējie rūc un taisa tādu troksni, it kā brauktu ar lidmašīnu. Tad viens uz reizes parauj krēslu, lai tas, kam aizsietas acis, kristu, it kā lidotu.
Tur, protams, stāv blakām, kas satver, lai nenositas. Bet tas kritējs jau to nezina!
16.Par olām staigāt
(arī LFK 1935, 6034)
Saliek uz grīdas vairākas olas un parāda, kur viņas ir un kā noliktas. Tad aizsien vienam acis un liek staigāt tur, kur tās olas saliktas, bet tā, lai olas nesabradātu. Kad aizsien vienam acis, tad kāds no dalībniekiem olas salas, jo tas jau nezina, ka tur nekas nava.
