Categories
Veronika Porziņģe - rotaļas Veronika Porziņģe Suitu kulturtelpa

ROTAĻAS

Rotaļas Veronika Porziņģe sarakstījusi nelielā blociņā. Pēc visa spriežot, tās rakstītas vienā paņēmienā, nelabojot, arī neatgriežoties pie tām.
Kad Veronika man nodziedāja melodijas rotaļām, kurām tie nepieciešami, es uzskatīju, ka darbs pabeigts, jo darbības apraksti jau bija doti. “Suitu sievu” uzstāšanās maniere pamatā ir statiska. Tas nekas, ka filmas “Pūt, vējiņi!” titros var lasīt “Alsungas etnogrāfiskais deju kolektīvs”. Šodien Latvijā ir ļoti daudz folkloras ansambļu, kas dzied, dejo, rotaļājas, spēlē kokles un citus instrumentus. Arī sievas sāka domāt par savu koncertprogrammu atdzīvināšanu. Tā kā mazās suitenītes viņas savā barā nepieņēma, jāiet rotaļās bija vien pašām. Ak, tavus šķelmīgus smaidus, draiskās paklanīšanās, cēlās sasveicināšanās! Katrai rotaļai simtiem nianšu, kuras grūti vārdiem izteikt. Un tad es sapratu, ka pēc Veronikas dotajiem aprakstiem rotaļas nav izvedamas – tās ir sausas, neinteresantas. Pareizāk būtu teikt – nedzīvas.
Pāršķirstot literatūru, jāatzīst, ka latviešu rotaļa vēl pat šodien praktiski nav izpētīta, aprakstīta, tai nav vienotas klasifikācijas. Šeit varētu minēt Krišjāņa Barona teikto par rotaļām, “Latvju dainas” kārtojot. K. Barons tās iedalīja trīs grupās: 1) senākās – īsti latviešu rotaļas, 2) rotaļas, kas latviešiem kopējas ar citām radu tautām, 3) rotaļas, kas jaunākos laikos patapinātas no kaimiņu tautām. Tomēr šāds iedalījums arī pašam K. Baronam nav licies pilnīgs, un viņš sakārtoja rotaļas pēc nosaukumiem alfabēta secībā.
1912. gadā izdotajā “Latvju tautas mūzikas materiālu” 4. burtnīcā (1912) Jurjānu Andrejs deva šādu rotaļu iedalījumu: “Rotaļas var iedalīt klusās, kuras izdara bez runāšanas vai dziedāšanas – tad runājamās, un beidzot dziedamās rotaļās. Bez tam viņas var vēl iedalīt: mierīgi, uz vietas izdarāmās un kustības rotaļās, kuras var izvērsties par gājiena vai lēkšanas dejās, kādēļ no tām ne caur ko neatšķiras, jo visām pirmatnējām dejām bijis vairāk rotaļu un kopdeju raksturs.”
Harijs Sūna savā grāmatā “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1966) vispār apiet rotaļnieku izdarības, kuras veic bez mūzikas jeb dziedāšanas: “Tas nozīmē, ka par rotaļu var saukt tikai tādu horeogrāfisku daiļradi, ko veido trīs komponenti: 1) horeogrāfiskā norise, 2) rotaļdziesmas teksts un 3) melodija.”
Elza Siliņa darbā “Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība” (1982) rotaļas klasificējusi kā “dziedamās rotaļas un “rotaļspēles – rotaļas bez dziedāšanas”, tālāk izdalot “dramatiskās rotaļas, sadzīves un ornamentālās rotaļas”. Un vēl tālāk: “Atbilstoši savām īpatnībām, kustību un formu veidojumiem dziedamās rotaļas iespējams klasificēt riņķu rotaļās, rindu rotaļās, kolonnu un krusteniskajās rotaļās.”
Es, kārtojot Veronikas uzrakstīto, apstājos pie vienkāršākā dalījuma – dziedamās rotaļas un rotaļspēles. Un vēl 16 ķīlu izpirkšanas.
Veronikas rotaļu burtnīciņa sākas ar šādu ievadu: “Visās svinībās un svētkos ļaudis laiku pavadījuši ne tikai tautiskās dejās, bet vēl vairāk rotaļās, kur var piedalīties visi – kā veci, tā jauni, lieli un mazi. Šīs rotaļas pazīstamas Alšvangas novadā.”
Tikai derētu piebilst, ka šīs rotaļas bija pazīstamas pašai Veronikai un tai vienaudžu grupai, ar ko viņa kontaktējās. Alsundzniekiem, respektīvi, suitiem, bija un ir vēl daudz citu rotaļu – neapzinātu, nepierakstītu. Un vēl – praktiski visas šīs rotaļas, tikai citādos variantos, pazīst daudzos Latvijas apvidos. Bet tas jau nemazina Veronikas krājuma vērtību.
Rotaļu pieraksti no Veronikas kā teicējas ir arī R. Drīzules 1957. gada vākumā. Šeit folkloristes ievads krājumam (LFK 1935, 5993): “Teicēja man apsolīja šodien (1957. gada 6. jūlijā) pastāstīt vairākas rotaļas, kas Alsungas pagastā bijušas ļoti iemīļotas. Rotaļas gājuši teicējas bērnībā un arī vēl trīsdesmitajos gados gan dažādās mājas viesībās un ģimenes godos, gan arī svētkos tautas namā u. c., visur, kur kopā salasījusies jaunatne. Tikai pēckara gados rotaļu iešana esot itin kā apklususi, iznīkusi. Teicēja atcerējās arī dažas rotaļas, ko bērnībā iemācījusi māte, bet kuras viņas skolas gados un vēlāk nav bijušas vairs populāras.”
Rotaļu darbību apraksti ir no Veronikas burtnīciņas, pie variantiem pieliku tikai atšķirības tekstā.

  1. Šur zaļš, tur zaļš
  2. Jaunais pāris
  3. Puķu lauks
  4. Bērītis
  5. Kumeliņi, kumeliņi
  6. Kupla liepa
  7. Iekš vienas alas
  8. Cietumnieks
  9. Krauklītis
  10. Zemnieks brauc uz mežu
  11. Sliņķis
  12. Cisu maiss
  13. Es uzkāpu kalniņe
  14. Aitiņas ganīt
  15. Dzērves bērnus plucināt
  16. Dižais puisis
  17. Numuros
  18. Bum, bum, vecais
  19. Pastnieks
  20. Garos degunos
  21. Šustars
  22. Rudā lapsa
  23. Stulbos vanagos
  24. Ābrama upe
  25. Kāzās lūgt
  26. Kripat, kripat, marš!
  27. Ādamam bij’ septiņ’ dēli
  28. Zelta rubuļos
  29. Sudraba doze
  30. Man bija cūciņa

1.Šur zaļš, tur zaļš

  1. Man pazuda mīļais draugs, kur es viņu rašu?
  2. Šur un tur, šur un tur iekš tā lielā pulka.
  3. Šis, šis smukais puisīts, šis man gauži patīk.
    Šis, šis daiļais puisits,
  4. Šim es roku sniegšu un par savu saukšu.
    Šim es savu roku sniegšu un par draugu saukšu.
  5. Šim gar kaklu ķeršos, saldi nobučošu. (R. Drīzulei nav.)
  1. Nu tu grib iet projām, mani atstāt vienu.

Rotaļas norise: visi sastājas riņķī, saņemās rokās un iet riņķī dziedot. Viens nostājas vidū. Līdz dzied: “Šis smukais puisīts”, tad vidū stāvētāja (ja meita; ja puisis, tad otrādi) ņem vidū vienu puisi, tālākais norisinās, kā dziesmā minēts. Dziedot “Ja tev patīk, meklē citu”, vidū stāvētāji atvadās. Pirmais iet ārā no vidus, un pēdējais paliek viņa vietā.
1948.gada 8. augustā folkloras pierakstītājam Andrejam Krūmiņam Veronika šo rotaļu dziedāja nedaudz savādāk. Rotaļas darbības apraksts sakrīt (LFK 1824, 289, 290).

1957.gadā Ritas Drīzules pierakstos rotaļai tikai cits numurs – LFK 1935, 5994. Ka rotaļa suitos tikusi ieta visdažādākos variantos, varētu liecināt A. Krūmiņa tā paša 1957.gada 11. jūlijā pierakstītais variants, ko dziedāja Katrīna Ļipinska no Grāveru ciema Bukstiņiem (LFK 1935, 8507):

  1. Man pazuda mīļais draugs, kur es viņu rašu?
  2. Šur un tur, šur un tur iekš tā lielā pulka.
  3. Šī, šī smukā meitiņ, šī man gaužām patīk.
  4. Tai es roku došu un par savu saukšu,
  5. Tai ap kaklu ķeršos, saldi nobučošu.
  6. Nu tu gribi projām iet, mani atstāt vienu.
  7. Ja tu gribi projām iet, šķiramies mēs drīzi.

2.Jaunais pāris

  1. Dari tā, kā māte teica: paņem savu mīļāko.
    paņem savu draugu!
  2. Nu ir rokā, nu ir rokā mana paša mīļākais.
    manis pašas mīļākais!

Rotaļas norise: visi iet riņķī un dzied. Divi nostājas pie durvīm, lēni klauvē, līdz dzied: “Atdariet tiem tās durvis.” Tad visi nostājas un ielaiž klauvētājus vidū. Tad pārējie iet atkal iepriekšējā kārtībā, un tie, kas vidū, tie paņem vēl katris vienu un danco vidū. Tad jaunieņemtie stājas pie durvīm un rotaļa sākas no gala.
Otrajam tekstam vajadzētu būt savādākai melodijai, bet teicēja tālāk nedziedāja.

1948.gada A. Krūmiņa pierakstos rotaļai “Jaunais pāris” nav teksta, bet tikai īsa piezīme – vārdi drīz tiks atsūtīti (LFK 1824, 295). Taču jau neatsūtīja. Tos Veronikas burtnīciņā deviņus gadus vēlāk atrada folkloriste R. Drīzule (LFK 1935, 5995).

Pēc melodijas spriežot, otrais teksts varētu sākties 17. taktī.

3.Puķu lauks

  1. Bet mana sirds nav mierīga, jo esmu vientule.
  2. Es labāk iešu tautiņās sev draugu izmeklēt.
  3. Par visiem ciema puisēniem šis ir mans mīļākais.
  4. Sniedz rociņu, dod mutīti, nāc, iesim pastaigāt.
  5. Bet ko vēl tevim sacīšu: tev viltus mīlība.
  6. Tu lūkojies uz puķītēm, bet man vairs nemīli.
  7. Tad labāk tevim sacīšu: ardievu, mīļākais.

Rotaļas norise: visi iet riņķī, viens vidū. Pie vārdiem “Par visiem ciema puisēniem” ņem vienu vidū, tālāk tie, kas vidū, darbojas pēc dziesmas vārdiem. Pie vārdiem “Ardievu, mīļākais” atvadās, un viens iziet no vidus. Paliek tikai otrais.
Ar šo pašu melodiju gan pati Veronika, gan arī citi dziedātāji lielā Latvijas teritorijas daļā dzied tekstu “Trīs ķēniņi reiz dzīvoja”.
Ar Folkloras krātuves numuru LFK 1824, 293, 294 apzīmētais šīs rotaļas variants, kuru Veronika 1948. gadā dziedāja A. Krūmiņam, salīdzinot ar 1983. gadā man dziedāto, ir graciozāks, lokanāks.

1957.gada 8. jūlijā no Grāveru ciema Ķezberos dzīvojošās Annas Brūderes, dzimušas 1890. gadā, A. Krūmiņš pierakstīja šo rotaļu ar tādu pašu melodiju (LFK 1935, 8544).

4.Bērītis

1948.gada 8. augustā rotaļu “Bērītis” no Veronikas Porziņģes pierakstīja A. Krūmiņš (LFK 1824, 275, 276). 1957. gada vasarā bez melodijas to pierakstīja arī R. Drīzule (LFK 1935, 5996). Abiem folkloristu pierakstiem saskan gan rotaļas vārdi, gan arī apraksts.

  1. Svētdien jāšu precībās pie bagātas mātes meitas.
  2. Es atradu mātes meitu ar māmiņu rājamies.
  3. Svētdien jāšu precībās pie nabaga sērdienītes.
  4. Es atradu sērdienīti slaukam namu, istabiņu.
  5. Es tev lūdzu, sērdienīte, nāc ar mani parunāt:
  6. Būsi mana līgaviņa, manas mājas kopējiņa.
  7. Manas mājas kopējiņa, atslēdziņu glabātāja.
  8. Atslēdziņu glabātāja, cimdu, zeķu adītāja.
  9. Cimdu, zeķu adītāja, mīļu vārdu runātāja.

Rotaļas norise: pie vārdiem “Par zaļāmi, par zaļāmi ganībām” ņem vienu vidū, drusku padejo, pirmais aiziet, atstājot otro vidū.

Šī rotaļa ar nosaukumu “Rikšiem bērīti” publicēta Jēkaba Vītoliņa sastādītajās “Precību dziesmās” (1986) ar numuru 1050 Sol mažorā.

5.Kumeliņi, kumeliņi

  1. Tev kājiņa pasklidēja, man nokrita cepurīt.
  2. Man nokrita cepurīte lielā ļaužu pulciņā.
  3. Lielā ļaužu pulciņāji, jaunu meitu vidiņej.
  4. Kas godīga mātes meita, pasniedz manu cepurīt.
  5. Kas bij kāda vīzdegune, iet garām šņaukādam.
  6. Mātes meita kroni pina no tām dadžu lapiņām.
  7. Sērdienīte kroni pina no tiem mirtes zariņiem.

Rotaļas norise: pie vārdiem “Trādi rīdi” ņem vienu vidū un iepriekšējais iet ārā.
R. Drīzule šo rotaļas pierakstu devusi ar nosaukumu “Kumeliņš”, tam piešķirtais numurs ir LFK 1935, 5997.

6.Kupla liepa

1983.gadā Veronika šo rotaļu dziedāja tā:

  1. Kad es gāju govis slaukt, liepai kāru vaiņadziņ.
  2. Ciema puiši lieli zagļi, nozaguši vaiņadziņ.
  3. Es jūs lūdzu, ciema puiši, atdod manu vaiņadziņ.

Darbība tāda pati kā rotaļā “Bērītis” – pie “Trādi rīdi” ņem vienu vidū un pārmainās.
Šo rotaļu A. Krūmiņam 1948. gadā Veronika dziedāja ar pavisam citādāku piedziedājumu – to parasti pievienoja rotaļai “Zem ozola nesēdēju” (LFK 1824, 277, 278).

Protams, rotaļu pierakstīja arī R. Drīzule, un tā ieguva vēl vienu numuru – LFK 1935, 5998. Šajā variantā piedziedājuma formula savādāka – Trāridi rāridi rallalā. Bet tad arī melodijai būtu jābūt savādākai.

Gluži tādu pašu šīs rotaļas variantu, kādu to dzirdēju es, Emilis Melngailis pierakstīja arī 1930. gada 12. decembrī Rīgā no vārmenieces Vollenberģu Helēnas materiāliem. Tā ar numuru 1413 publicēta “Latviešu mūzikas folkloras materiālu” 1. daļā.

Harijs Sūna savā grāmatā “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1966) publicēja šādu rotaļas melodiju ar attiecīgu piezīmi: “No teicēju izteikumiem var spriest, ka šī rotaļa sadzīvē bijusi izplatīta pēc Pirmā pasaules kara. Izpildīta tāpat kā rotaļas “Kumeliņi, kumeliņi”. Pētot [..] nācās konstatēt, ka viena un tā pati Alsungas teicēja Veronika Porziņģe sniegusi ziņas par šo rotaļu “Kupla liepa” vairākiem pierakstītājiem, pie kam, katru reizi ziņas bijušas atšķirīgas (A. Krūmiņam 1948. g., R. Drīzulei 1957. g.).”
Tajā pašā 1948. gadā A. Krūmiņš pierakstīja šo rotaļu no Mades Veckājas, dzimušas 1888. gadā, kura dzīvoja Alsungas pagasta Ezerlīčos (LFK 1824, 156, 157, 157a). Lūk, cik atšķirīgi viena rotaļa var tikt dziedāta viena pagasta robežās:

  1. Kad es gāju govis slaukt, liepai kāru vaiņadziņ.
  2. Ik vakaru ciema puiši nāk pēc mana vaiņadziņ.
  3. Vai jūs nāks, vai nenāks, vaiņadziņu nedabūs.
  4. Drāšu vīta pātadziņa, ar to mielos vīra māt.
  5. Ar to mielos vīra māt pašā kāzu vakarā.

Šī rotaļa ar dažādiem tekstiem, melodijām un izveduma variantiem plaši pazīstama un pierakstīta daudzviet Latvijā, arī 1929. gadā Kuldīgas apriņķa Pampāļos, 1958. gadā arī Kārsavā, Ludzā un citviet.

7.Iekš vienas alas

Rotaļa “Iekš vienas alas” nav palikusi tikai Veronikas burtnīcā – to lielākos uz mazākos sarīkojumos kopā ar tādām rotaļām kā “Kupla liepa”, “Cisu maiss” iet vēl šodien.

Visbiežāk dzied šādi:

R. Drīzules pierakstos rotaļai dots numurs LFK 1935, 5999.
Tā 1948. gada 8. augustā Veronika šo rotaļu dziedāja Andrejam Krūmiņam (LFK 1824, 283, 284):

  1. Tie divi blēži sāk jau rokas dot.
  2. Tie divi blēži sāk jau kopā lēkt.
  3. Tie divi blēži sāk jau bučoties.
  4. Tie divi blēži sāk jau ļaudis ķert.

Rotaļas norise: pārējie iet riņķī un dzied. Divi nosēžas vidū gabaliņu nost viens no otra. Pārējā darbība pēc dziesmas vārdiem.

Veronika stāstīja, ka šajā rotaļā “blēžiem” likuši darīt visu, ko apkārt stāvošie iedomājuši. Mocījuši, līdz tie pagurst, tad varējuši prasīt ķīlas.

8.Cietumnieks

  1. Bet zinu – no šī cietuma kā izpestīties varu.
  2. Kad sākšu mūrus aptaustīt, kaz durvis neatrašu.
  3. Un ja tās spēšu ūzmeklēt, cik laimīgs ārā tikšu.

Rotaļas norise: visi iet riņķī un dzied. Vienam, kas ir vidū, tam aizsien acis. Kad dzied “Ja tās spēšu ūzmeklēt”, tad pieved vienu no riņķa un dod tam roku. Ja var atminēt tas ar aizsietām acīm, kam ir šī roka, tad atraisa acis un aizsien rokas īpašniekam.

Atkal divkārt pierakstīta rotaļa – 1948. gadā A. Krūmiņš to fiksējis ar numuru LFK 1824, 285, 286, R. Drīzulei 1957. gadā – LFK 1935, 6000.
Īsti gan nesaskan dziedātie vārdi un darbība. Lūk, 1983. gadā šo pašu rotaļu ar citādu darbību man nodziedāja Cecīlija Megne. Melodija maz atšķiras no rotaļas “Jaunais pāris” dziedamās daļas.

Teksts tāds pat kā Veronikas teiktais. Bet rotaļas norise atšķirīga: visi iet pa apli, tikai vienā vietā dalībnieki nesadodas rokās. Cietumnieks – dalībnieks apļa vidū ar aizsietām acīm. Pie teksta “Kad sākšu mūrus aptaustīt” viņš sāk meklēt izeju no “cietuma”. Ja izeja atrasta, tad apļa vidū ar aizsietām acīm stājas cits dalībnieks.

9.Krauklītis

Man Veronika “Krauklīti” nedziedāja, teikdama “Tu jau to zini”, bet A. Krūmiņam 1948. gadā dziedāja tā (LFK 1824, 279, 280):

  1. Vai, krauklīt, tu redzēj, kur aizveda mūs māsiņ?
  2. Pār kalniem, pār lejām, pār sīkiem krūmiņiem.
  3. Pār sīkiem krūmiņiem, uz bagāto Kurzemīt.

Darbība tāpat kā “Kumeliņi, kumeliņi” – pie “Rai tai rīdi” ņem vienu no bara un iepriekšējais iet ārā.

R. Drīzules pierakstos – LFK 1935, 6001.

10.Zemnieks brauc uz mežu

Sākšu ar Veronikas dziedāto 1948. gadā (LFK 1824, 281, 282):

1957.gadā, protams, rotaļa nonāca fondos otrreiz ar numuru LFK 1935, 6002, bet 1983. gadā man Veronika dziedāja šādi:

Šo rotaļu dziedāja arī teicēja Cecīlija Megne, vēlāk arī Lūcija Cērpa:

  1. Tam zemniekam sniedz roku,
  2. Tam zemniekam plūc matus.
  3. Tas zemnieks ņem sev sievu.
  4. Tā sieva ņem sev bērnu.
  5. Tas bērns ņem sev vien emmu.
  6. Tas vīrs šķiras no sievas.
  7. Tā siev šķiras no bērna.
  8. Tas bērns šķiras no emmas.

Rotaļas norise, protams, kā dziesmas vārdos teikts.

11.Sliņķis

Šie vārdi no R. Drīzules iesniegtā teicējas Veronikas Porziņģes materiāla (LFK 1935, 6017):

  1. Sliņķi gāja lūkoties sev sievu,
    Viņš apsēdās apakš vienas ievas;
    Šej viņš sēdēj, pukstēj, vaidēj:
    Šej viņš pukst, sten un vaid.
    Vai šej kāda nerasies.
  1. It par laimi zeltenīte nāca,
    Ar to sliņķi mīļi runāt sāca.
    Ar to mīļi runāties iesāca;
    Ak tu dieniņ, šej man sieviņ,
    Pati manim rokās nāk!

Rotaļas norise: visi iet riņķī un dzied. Viens ir sliņķis, tas staigā vidū, beidzot sēd un paklusām vaid. Pie vārdiem “Ak tu dieniņ” sliņķis ātri ceļas augšā un ņem vidū vienu citu. Tad tas paliek par sliņķi, un sliņķis iet riņķī. Ja vidū ir meita, tad dzied “Ak tu dieniņ, šej mans vīriņš, pats pie manis šurpu nāk!”.

A. Krūmiņam 1948. gadā tika dziedāts šāds melodijas variants (LFK 1824, 287, 288):

Un man dziedātais 1983. gadā:

Vēl viens suitos pierakstīts “Sliņķa” variants. To 1957. gada 19. jūlijā A. Krūmiņam dziedājusi teicēja Anna Brūdere (LFK 1935, 8629):

  1. It par laimi meitenīte nāca,
    Viņš ar viņu mīļi tērzēt sāca.
    Ak tu Dieviņ, še man sieviņ,
    Pate manē rokē nāc.
  1. Celies, sliņķi, jau uz veiklām kājām,
    Jem sev dzeltainīti, ved uz mājām.
    Redz kur gudris, redz kur mundris,
    Iztaisa par cilvēku.
  1. Sliņķis līgaviņu ved uz māju
    Un viņš viņu saldi nobučāja.
    Redz kur gudris, redz kur mundris –
    Šis jau vienreiz derināts.

Teicējai Cecīlijai Megnei vēl kāds, no citiem atšķirīgs pants, viņas dziedājumā – trešais:

Lai bij sliņķis, bet bij čaklis,
Zeltenīt’ kad jābučo.

Pirmoreiz rotaļa “Sliņķis” publicēta 1858. gadā J. Kaktiņa un Jura Caunīša krājumā “100 dziesmas un ziņģes ar notēm” ar 68. numuru:

1912.gadā Jurjānu Andrejs “Latvju tautas mūzikas materiālu” 4. burtnīcā (1912) publicēja šo rotaļu pēc Vecā Stendera piezīmēm: “Viens puisis vidū uz zemes, citi tam danco riņķī apkārti. Pēc pirmā panta viena meita nosēžas zemē pie puiša, citi, apkārt riņķī griezdamies, dzied 2. un 3. pantu. Pēc tam pāris ceļas augšā un danco apkārt, citi pa pāram pakaļ.”
Jurjāns pievienojis četrus dažādus rotaļas melodijas variantus no Sēlpils, Iecavas, Gulbenes un Odzienas.

Rotaļa “Sliņķis” nav atpazīstama pēc melodijas, jo vairāk nekā 130 gadu ilgā periodā nav pierakstītas divas vienādas. Arī teicēja Veronika Porziņģe to dziedāja katru reizi tik atšķirīgi, ka melodijām kopīgi tikai atsevišķi elementi.

12.Cisu maiss

Arī R. Drīzules vākumā ar numuru LFK 1935, 6018.

Rotaļas norise: visi iet riņķī. Vidū noliek vienu maisu, piebāztu ar sienu vai salmiem. Viens, kas palicis vidū, staigā apkārt cisu maisam un līdz ar riņķī gājējiem dzied: “Es ar savu cisu maisu”. Pie vārdiem “Kam savs draudziņš” visi žigli sadodas pāros un dejo. Jāskatās uz to, lai rotaļas dalībnieki nebūtu pa pāriem, bet būtu umpāris. Tad, kurš nu nav bijis tik attapīgs, tas paliek bez pāra, tam jādejo ar cisu maisu, nākošā reizē tas, kas dejoja ar cisu maisu, paliek vidū, un rotaļa sākas no gala.

Tagad melodijas – tās man dziedāja veseli seši teicēji. Varētu teikt, ka suitos vērojama šāda parādība: pirmo melodijas daļu (A), kuru dzied ar vārdiem “Es ar savu cisu maisu dancot gāju”, visi mani teicēji dziedāja vienādi, bet melodijas otra puse (B) katram sava. Pārskatāmībai piedāvāju visas melodijas vienā tonalitātē.

Tā Veronika Porziņģe dziedāja rotaļu 1948. gada 8. augustā folkloristam A. Krūmiņam (LFK 1824, 291, 292):

Melodijas B daļu Veronika 1983. gadā man dziedāja tā:

Veronikas brāļa sieva Anna Porziņģe 1983. gadā dziedāja:

Annas Porziņģes meita Ilga Leimane, dzimusi Porziņģe, tai pašā 1983. gadā:

Cecīlija Megne:

Lūcija Cērpa:

Un vēl mana tēva Krista Ornas, arī alsundznieka, dziedātais variants:

Pat māte ar meitu nevar sadziedāt, kur nu vēl tālāk! Bet interesanti, ka, kopā ejot šo rotaļu, pirmās reizes skan pamatīgs burkšķis, bet jau ar turpmākiem izvedumiem dalībnieki bez īpašas runāšanas vienojas par kopīgo variantu. Protams, noteicošā ir skaļākā balss. Rotaļājoties nevienam nav laika un patikšanas domāt par vairākbalsīga skanējuma vērtīgumu un daiļumu, tādēļ atmetu domu par to, ka, vienlaicīgi izpildot dažādus melodijas variantus, veidotos savdabīga harmonija. Tas, kas iedzirkstas pašā rotaļas izvešanas sākumā, ātri tiek atmests kā traucējošs, nevajadzīgs. Un atkal valda vienbalsība. Rotaļnieki uz savādāk dziedošo skatās kā uz cilvēku, kurš vienkārši šo rotaļu neprot. Rotaļa ar savu melodiju, tekstu, darbību un nerakstītiem likumiem, kurus grūti izteikt vārdiem, bet viegli sajust rotaļnieku izdarībās, ir nedalāms veselums. Tāds tas tiek pasniegt no teicēju puses un prasīts no visiem rotaļas dalībniekiem.

13.Es uzkāpu kalniņe

Šo rotaļu ilgus gadus kā dziesmu bez darbības dzied suitu sievas, tādēļ arī pievienoju to Veronikas mantojumam.

  1. Dzierdēj ļaudis runājam, ka es veca palikšot.
  2. Lai tad es ne skuķis būtu, ja es vīru nedabūtu.
  3. Redz kur zēnu nolūkoj, kas tīk manam prātiņam.
  4. Tam es došu savu roku, savu zelta gredzentiņ.
  5. Iesim abi pacierāt, mīļus vārdus parunāt.
  6. Mīļus vārdus parunāt, save viete tev atstāt.

Rotaļas norise: visi dalībnieki iet pa apli un dzied. Pie vārdiem “Redz kur zēnu nolūkoj” meita izvēlas sev partneri, pārējo dara pēc dziesmas vārdiem. Kad vidū paliek puisis, tad dzied:

  1. Dzierdēj ļaudis runājam ka es puika palikšot.
  2. Lai tad es ne puika būtu, ja es sievas nedabūtu!
  3. Redz kur skuķi nolūkoj, kas tīk manam prātiņam utt.

14.Aitiņas ganīt

(arī LFK 1935, 6003)

Viens iet apkārt pārējiem, kas stāv bariņā, un dzied: “Ganu, ganu aitiņas, ik vakarus viena zūd”. [Pareizāk – dungo, jo īpašas melodijas šeit neesot – D. N.]
Kad apnīk, tad iet pie saimnieces, kas sēž attāļākā kaktā, un prasa:
“Saimniece, dod brokasti!”
“Vai aitas ir visas?”
“Ir!”
Par to laiku vilks aiznes vienu aitu. Tā tas turpinājas, līdz visas aitas vilks aiznesis. Tad gans iet un meklē pēdas:
“Te spiriņa, te pēdiņa, te asins lāsīte, te vilnas sprodzīte!”, līdz aiziet pie vilka.
Vilks, aizstājies aitām priekšā, sagaida ganu.
Gans uzprasa: “Ciemiņ, kas jums te rūgst?”
“Alutīš,” atbild vilks.
“Ļauj man vienu pirkstiņu apslapināt!”
“Nevar, nevar!”
“Nu druscītiņ pasmeķēt!”
“Nevar, nevar!”
Kamēr vilks tielējas, gans pielavās pie aitām un uzsauc:
“Buč, mājā, buč, mājā!”, un aizdzen visu baru pie saimnieces.
Ar to rotaļa beidzas.

R. Drīzules 1957. gada šīs rotaļas pierakstā izpaliek tikai vaicājums pēc brokastīm (LFK 1935, 6003).

15.Dzērves bērnus plucināt

(arī LFK 1935, 6004)

Viens nostājas un cērt malku, pārējie sastājas cits aiz cita ciešā rindā. Pirmais, kas stāv rindas galā, sarunājas ar malkas cirtēju:
“Ko tu tur cērt?”
“Malku.”
“Ko tu darīsi ar malku?”
“Sildīšu ūdeni.”
“Ko tu darīsi ar ūdeni?”
“Dzērves bērnus plucināšu.”
“Nedabūsi!”
“Dabūšu!”
“Klūr, klūr, klūr!?
Malkas cirtējs mēģina saķert pēdējo, kas rindas galā, un dzērve mēģina ar izplestām rokām aizsargāt. Visi cits aiz cita aizmugurē saķērušies, tādēļ, dzērvei lēkājot, visai rindai jālēkā līdzi. Ja izdodas pēdējo saķert, tad tas stājas par malkas cirtēju, un malkas cirtējs par dzērvi.

16.Dižais puisis

(arī LFK 1935, 6005)

Rotaļnieki stājas cits aiz cita rindā. Viens ir saimnieks, tas nostājas pretī un prasa pirmajam, kas rindas galā:
“Vai gaisma aust?”
“Aust, aust.”
“Vai saule lec?”
“Lec, lec.”
“Kur dižais puisis?”
“Pie krāšņa uz beņķi.” [R. Drīzules pierakstā – uz zēdeli.]
“Vai viņš zirgus sakopa?”
“Jā!”
“Ko iedeva ēst?”
“Salmus un ūdeni.”
“Ak tā tu manus zirgus kop!”
Saimnieks skrien uz rindas galu, un dižais puisis, kas rindas pēdējā galā, tas mūk trīs reizes apkārt rindai un tad nostājas saimnieka vietā. Bijušais saimnieks nostājas rindas pirmajā galā. Saimniekam, dzenot puisi, ir rokā grīstē sagriezts dvielis. Ja puisis nav izmanīgs un nevar izmukt, tad saimnieks ar to puisi sit.

17.Numuros

Dalībnieki sasēžas lielā lokā, un viens iet apkārt, un pateic klusām katram vienu numuru. Kad visiem pateikts, tad teicējs pastāsta, cik numuru ir pateikts, kāds ir pēdējais. Tad nostājas vidū un sauc divus numurus. Tikai tiem dalībniekiem, kuriem tāds numurs ir (piemēram, 1 ar 6), tiem jāsamainās vietām. Tad saucējs mēģina pa pārmainīšanās laiku ieņemt vienu no mainošos numuru vietām. Ja saucējam neizdodas ietapt kādā no vietām, tad tas sauc atkal citus numurus. Ja saucējs ir izmanīgs un ietiek kādā no brīvajām vietām, tad tam numuram, kurš palicis bez vietas, jāuzņemas saukšana. Bet, ja saucējs nav pietiekoši uzmanīgs un trīs reizes nepaspēj ieņemt numura vietu, tad par ķīlu saucējam jādod kāda manta (piemēram, ķemme, spogulis, cepure vai tamlīdzīgi). To daži no dalībniekiem paņem ķīlām, un, rotaļai beidzoties, visi dalībnieki apspriež, kā likt izpirkt ķīlu, jo par brīvu ieķīlāto mantu neatdod.

18.Bum, bum, vecais

(arī LFK 1935, 6006)

Visi sasēžas cits citam klēpī. Viens nostājas priekšā un saka:
“Bum, bum, vecais!” (vecais ir, kas sēž pats apakšējais).
“Ko labu meklē?”
“Podiņu, katliņu.”
“Kur tas palika, ko vakar, aizvakar devu?”
“Suņi, kaķi saplēsa.”
“Kur tu pats biji?”
“Dižus, labus viesus vadīju.”
“Kur tavi bērni bija?
“Pakaļ skrēja.”
“Kādēļ nedzini atpakaļ?”
“Dzinu, bet ielīda zemē.”
“Kādēļ neraki ārā?”
“Raku, bet lāpsta nolūza.”
“Kādēļ negāji pie kalēja?”
“Vecais kalējs saēdies teļa putru, ielīdis krāsnī un nosprādzis. Jaunais aizbraucis uz Rīgu sievu precēt.”
“Nu tad nāc, izrauj manā dārzā vienu rozi.”
Nu mēģina raut, bet pārējie nelaiž, saukdami:
“Dārgs, dārgs podiņš!”

Beigās atlaiž – tas aiziet pie rāvēja. Tā turpinājās [R. Drīzules piebilde – ar visu sarunu no sākuma], līdz pēdējais vien palicis uz krēsla sēžot, un pārējie visi aizgājuši pie jautātāja un pārvērtušies par suņiem. Jautātājs iet atkal un uzsāk sarunu ar pēdējo sēdētāju:

“Vecāmāt, es jūs lūdzu pirtī!” [R. Drīzulei – Vecais]
“Nē, mīļo ciemiņ, jums sīvi suņi, man kliba kāja.”
“Mani suņi nekož, tie saēdušies sviestmaizi.”
“Vai ir silts gariņš, mīksta slotiņa?”
“Ir, ir! Pirtiņa ar liepu malku kurināta, bērza slotiņa, mīkstas ziepītes, silts ūdentiņš. Nāc vien, vecomāt!”
“Nu iešu arī!”
Tikko vecāmāte iet uz pirti, tā visi suņi klūp virsū un sāk vecomāti pamatīgi plucināt.

19.Pastnieks

(arī LFK 1935, 6007; arī piezīme, ka šim labāka vieta būtu pie ķīlu izpirkšanām)

Viens iziet aiz durvīm un klauvē. Pārējie paliek istabā un jautā:
“Kas klauvē?”
“Pastnieks!”
“Kas ir?”
“Vēstule.”
“Ar cik zēģelēm (zieģelēm)?”
“Ar trijām.”
“Vai var atlauzt?”
“Var!”
“Kurš, vai tas?”

Tie, kas istabā, rāda uz kādu, bet tā, kā tas, kas ārā, nezina, uz kuru rāda. Parasti ja meita ir pasta nesēja, tad rāda uz puisi, jeb arī otrādi. Ja saka “Vai tas?” un atbild “Jā!”, tad tam jāiet ārā un pastu nesēja jānobučo. Tad ir zēģele atlauzta. Ja saka “Nē!”, tad rāda atkal citu. Tas turpinās, līdz izsauktas trīs personas un atlauztas trīs zēģeles. Tad iet atkal cits, un spēle turpinās.

20.Garos degunos

(arī LFK 1935, 6008)

Sasēžas divās rindās. Vienā sēd puiši, otrā – meitas. [Abas rindas sēž viena otrai pretī – R. Drīzule.] Tad viens iet pie puišiem un pasaka katram vienu no otrās rindas sēdošām meitām. Vajaga, lai abās pusēs būtu vienā daudzumā cilvēki. Kad nu visiem pasacīts, tad meitas pa vienai pēc kārtas iet pie kāda puiša. Ja trāpa pie tā puiša, kuram tā meita ir pateikta, tad puisis aiziet, apsēžas meitas vietā. Bet ja netrāpa īsto, tad tas ar rokām parāda garu degumu, un meitai jāiet atpakaļ savā vietā. Iet atkal nākošā, un tas atkārtojas, līdz visi ir ūzminējuši un pārmainījušies vietās. Tad teicējs atkal pateic meitām katrai par puisi, un puiši iet pie meitām minēt, kurai tas ir pateikts. Atkal, ja netrāpa, rāda garu degunu. [Rotaļu iet tik ilgi, kamēr visas meitas pārcēlušās uz puišu sola un puiši uz meitu sola – R. Drīzule.]

21.Šustars

(arī LFK 1935, 6009)

Visi sastājas lielā lokā. Viens iet, ar kāju [nūju – R. Drīzule] piesizdams pie grīdas, apkārt pie lokā stāvošiem un prasa:
“Kur Šustars?”
Prasītais parāda ar roku uz citu kādu dalībnieku un pasaka:
“Otrā sētā, otrā sētā!”

Šustars iet pie tā, kuru viņam rādīja. Pa to laiku rādītājs ar kādu no loka pretējās malas dalībniekiem mēģina mainīties vietām. Šustara meklētājam tad jābūt izmanīgam un mainīšanās laikā jātiek vienā no brīvajām vietām. Tad tam, kas palicis bez vietas, jāstājas par Šustaru. Turpretī, ja Šustars nav diezgan izveicīgs un, trīs reizes pārmainoties, nepaspēj tikt nevienā brīvā vietā, tad jādod ķīla, un spēle turpinās tālāk.

22.Rudā lapsa

(arī LFK 1935, 6010)

Visi sasēdās riņķī (tādā mazā riņķī), pāri pārsedza villaini pār visu dalībnieku galvām. Acis visiem uz vidu, muguras uz āru. Viens skrien apkārt gar loka āras malu (gar dalībnieku mugurām) ar grīstē sagrieztu dvieli rokā un dzied [pareizāk – atkal dungo savu meldiņu – D. N.]:

“Skataties, mani bērni, kur tā rudā lapsa tek!”

Apkārt skrienot, nemanot nosviež [grīsti] kādam no riņķī sēdošiem aiz muguras. Otrreiz pieskrienot, ja atrod, ka grīste nav uzņemta (jo sēdētāji atpakaļ skatīties nedrīkst), tad paķer grīsti un sit to, kuram atrada grīsti aiz muguras. Tad sitējs sēžas viņa vietā, bet sēdētājs iet par lapsu.

23.Stulbos vanagos

(arī LFK 1935, 6011)

Apliek no drēbēm uz grīdas vai arī laukā apaļu, diezgan lielu loku, visi dalībnieki nostājas loka iekšienē. Vienam no tiem aizsien acis – tas ir vanags. Un pārējās ir vistiņas. Vanags iet pa loku un klausās. Vistiņas arvien saplaukšķina rokas, lai vanags zinātu, kur ir. Tad vanags ar joni dodas uz to pusi un mēģina kādu no vistiņām saķert. Vistiņas nedrīkst skriet ārā no loka. Ja kāda mūkot pārskrien pāri loka robežai, tad tai jādod ķīla. Kuru vanags noķer, tai jāstājas par vanagu. Ja vanags iet pāri robežai (jo vanags jau nevar redzēt), tad pārējie sauc:

“Deg, deg!”

Tad vanags zina, ka jāgriežas atpakaļ.

24.Ābrama upe

(arī LFK 1935, 6030, bet pie ķīlu izpirkšanām)

Sasēdās pa pāriem – puisis un meita. Viens paņem naudu rokā un apstaigā sēdošos, visiem likdamies dodot naudu izstieptās rokās. Un vienam arī iedod no visiem dalībniekiem. Kad visi apstaigāti, tad naudas devējs sauc:

“Ābrama upe!”

Tas, kuram ir nauda, mudīgi lec augšā un skrien istabas vidū. Bet blakus sēdošais ir jānotura, lai nevarētu izskriet. Ja paspēj izskriet, tad tas, kurš nenoturēja, dod ķīlu. Bet ja nepaspēja, tad tas dod ķīlu, kuram bija nauda rokā iedota.

25.Kāzās lūgt

Visi sasēžas rindā, un viens nosēdās otrā istabas malā. Viens paņem nūju un iet pie sēdētājiem (pie katra par reizej) un saka:
“Es jūs lūdzu kāzās!”
Sēdētājs atbild pēc gribas, piemēram, negribu, neiešu, nav laika. Ko tik iedomājas, to var teikt. Ko atbild, to lūdzējs iet un pasaka, ar žestiem izrāda saimniekam, kas sēž otrā istabas stūrī. Tā atkārtojas tik ilgi, līdz visi ir lūgti. Tad atkal iet pie katra pa reizej un prasa:
“Ko nesīs, kāzās ejot?”
Atkal var teikt, ko tik katris iedomājas, ko viņš nesīs, kāzās ejot. Atkal lūdzējs iet pie saimnieka un saka, ar visādiem žestiem rādot (jāatdarina arī sejas izteiksme, kādā tas ir pasacījis), ko nesīs. Kad visi lūgtie ir pateikuši, ko nesīs, tad lūdzējs uzsēžas atpakaļiski uz savas nūjas (garais gals nūjai cauri kājām) un tad tāpat atpakaļiski lec virsū kāzu viesiem, jo viņš jau neredz, kur nūjas gals iet, jo tas ir viņam aiz muguras. Tad taču neviens vairs nevar nosēdēt savā vietā, un tā izceļas liela jautrība. Ar to rotaļa ir nobeigta.

R. Drīzules pierakstā vēl – Kuru nogrūž zemē uz grīdu, tas iet par kāzās lūdzēju, kurš savukārt nogāž zemē pašu uz nūjas sēdētāju, tas iet par saimnieku (LFK 1935, 6012).

26.Kripat, kripat, marš!

(arī LFK 1935, 6014)

Visi saķerās rokās apaļā riņķī. Viens stāv ar kādu nūju rokās. Visi riņķī skrien apkārt. Vidū stāvošais sit nūju pie griestiem vai grīdas (ātri, un cik ātri tas skaita, tik mudīgi riņķim jāskrien) un skaita – kripata, kripata. Visi skrien mudīgi riņķī. Kad sauc “marš!”, tad visiem uz reizes jānotupās pie zemes. Kurš neattop notupties un paliek stāvot, tam jādod ķīla. “Kripata, kripata” var saukt, cik reizes vien grib, jo skaits nav noteikts. Un parasti sauc ne visas reizes vienu daudzumu, lai nevarētu ievērot, pēc cik reizēm ir jānotupstas, jo tad var vairākas ķīlas sadzīt, un pārējos tas saceļ lielu jautrību.

27.Ādamam bij’ septiņ’ dēli

Paņem galvas lakatu vai kādu citu drēbes gabalu, un visi dalībnieki saķeras, kur varēdami, malās vai galos. Viens ar pirkstu griež riņķi par dzīves vidu un skaita:
“Ādamam bij’ septiņ’ dēli, visi septiņ’ labi dēli –
Ne tie ēda, ne tie dzēra, naudu bāza kabatā.
Tur ciet!”
[R. Drīzules pierakstā vēl klāt – “Laid vaļā!” (LFK 1935, 6013).]
Ja saka “Tur ciet!”, tad visiem uz reizes jāatlaiž rokas vaļā. Kas to neizdara un paliek drēbi turot, tam jādod ķīla.
Tāpat ja sauc “Laiž vaļā!”, tad nedrīkst laist drēbi vaļā. Kurš palaiž vaļā, tam jādod ķīla.

28.Zelta rubuļos

(arī LFK 1935, 6015)

Viens iet pie pārējiem sēdošiem un saka (zināms, katram pa reizi):
“Še viens zelta rubulis. Nesaki ne “jā”, ne “nē”, ne “balts”, ne “melns”. [R. Drīzules pierakstā – “Še tev zelta rubulis, nesaki ne “ja”, ne “ne”, nepērc baltu un melnu”.] Ko tu nopirki par to rubuli?”
Vaicātais nu tagad var teikt, ko vien grib, ko viņš nopircis, tikai nedrīkst teikt ne “jā”, ne “nē”, ne “baltu”, ne “melnu”. Tas, kas ir prasītājs, tas mēģina visādi sajaukt, lai šis neviļus izteiktu kādu no šiem četriem aizliegtiem vārdiem. Un kad neviļot izteic kādu no šiem vārdiem (jā, nē, balts, melns), tad jādod ķīla.

29.Sudraba doze

(arī LFK 1935, 6016)

[R. Drīzules pierakstā (LFK 1935, 6016) sākas šādi: “Rotaļnieki sēd rindā. Viens iet apkārt pie sēdētājiem un, tāpat kā rubli dodams, pieiet katram un liek saujā ko sacīdams”.]

Tālāk Veronikas teksts:

“Še tev viena sudraba doze!”
“Kas tur iekšā?”
“Trīs jauni puiši.”
“Kā viņi ģērbušies?”
Nu stāstītājs stāsta, kādas kuram drēbes. Viņš domā par kādiem trijiem viņam pazīstamiem puišiem un stāsta tādas drēbes, kādas tie parasti valkā. [R. Drīzulei – tikai šinī gadījumā puiši nedrīkst še būt tādās pašās drēbēs; labāk, ka šie nemaz nav klāt.] Bet tam nesaka, kas tie ir, tikai saka – kurš pirmais, otrais, trešais. Pats teicējs gan domā, kurš katris ir. Kad visi pateikti, tad jautā:
“Kuru par vīru? Kuru pie rokas? Kuru aiz durvīm?”
Kad pateic, kuru grib par vīru, kuru pie rokas, kuru aiz durvīm, tad pasaka, kas tie tādi ir. Ja gadās puisim jautāt, tad saka trīs jaunas meitas tādā pašā kārtībā.

30.Man bija cūciņa

(arī LFK 1935, 6028 kā ķīlu izpirkšana)

Iet pie katra dalībnieka pa kārtai un prasa:
“Ko tu pirksti no tās cūciņas?”
Katris kaut ko pērk – kājiņu, austiņu. Kad visi ir nopirkuši, tad katram dalībniekam uzstāda dažādus jautājumus, bet uz visiem jautājumiem atbild tikai ar to, ko viņš nopircis. Piemēram, ja vaicā: “Vai tu dārgi samaksāji?”, jāatbild “Kājiņu”. Jeb ko tu esi nopircis. Tikai to vārdu tu drīksti atbildēt. Ja aizmirst un izteic ko citu, tad jādod ķīla. Nedrīkst arī smieties.