Categories
Veronika Porziņģe - ziņģes

2. Strauja, strauja upe tecēj

Suitiem neparasta savā monotonumā ir dziesma “Strauja, strauja upe tecēj”, kuru no Veronikas dziedājuma 1948. gada 1. augustā pierakstījis A. Krūmiņš (LFK 1824, 226, 227), teksts atrodams arī R. Drīzules 1957. gada pierakstos (LFK 1935, 5977).

  1. Noliecosi, nodzērosi straujas upes ūdentiņu.
  2. Atskrej zaļa līdaciņa, norauj manu vaiņadziņu.
  3. Ņem, brālīti, oša laivu, dzenies manu vaiņadziņu.
  4. Oša laiva smaga laiva, tā nogrima dubenāi.
  5. Ņem, brālīti, liepu laivu, dzenies manu vaiņadziņu.
  6. Liepu laiva viegli slīda, tā panāca vaiņadziņu.
  7. Kur, brālīti, sadziniesi manu spangu vaiņadziņu?
  8. Viņpus jūras, leišmalēi, bandenieku sētiņē.
  9. Bandenieku sētiņēji, tautu dēla klētiņēji.
  10. Divi simti sasolīju, ne gāliņu nepagrieza.
  11. To vārdiņu vien sacīja: lai nāk pati valkātāja.

E. Melngailis jau 1934. gadā rakstīja: “Cik dažādas domas var radīt viens i tas pats teksts dažādās dvēselēs. Zila, zaļa līdaciņa ir vien no visvairāk cilātiem tematiem. Bet kā vienā un tai pašā apgabalā [Užavā] varēja rasties divi tik atšķirīgi balsi, tas tomēr ir brīnums.”

Interesanti, ka 1989. gada 17. septembrī Veronika šo dziesmu man nodziedāja precīzi tāpat kā četrdesmit vienu gadu atpakaļ. Tāds šī teksta muzikālais ietērps pieder tikai Veronikai. A. Krūmiņam ir izdevies vēl divreiz pierakstīt dziesmu “Strauja, strauja upe tecēj” ar tieši šo pašu tekstu, bet ar melodijām, kas gan Annai Petrovskai (dzimusi 1882. gadā, dzīvojusi Alsungas Saleniekos), dziedot to 1948. gada 25. jūnijā, gan Annai Brūderei, kura dziedāja 1957. gadā, ir pilnīgi vienādas (LFK 1824, 178, 179 un LFK 1935, 8515).

Šajā gadījumā varētu runāt jau par interpretāciju, par individuālo pieeju vienam muzikālam materiālam. Abi šie pieraksti ievietoti arī J. Vītoliņa “Precību dziesmās” ar Nr. 58. un 59. Veronikas variants arī turpat ar Nr. 60.