Ko var skauģis man darīt,
Ko manam kumeļam? –
Pats es dzimis piektu rītu,
Kumeļš piektu vakariņu.
os vārdus Veronika Porziņģe atkārtoja bieži – kā maģisku formulu. Viņai nebija mantas, ko zagļiem ņemt. Viņai nebija dzīvē lielas, citiem redzamas laimes, ko skauģim skaust. Un tomēr – Veronika bija sava laika bagātākais cilvēks. Viņa atstāja mantojumā tautasdziesmas, ziņģes, rotaļas, ticējumus, mīklas, savu dziedājumu ierakstus, savus rokdarbus, savu dziļo cilvēcību un mīlestību.
Mēs satikāmies nejauši. Tas notika 1982. gada agrā pavasarī. Tobrīd es vēl nezināju, ka viens no manas dzīves galvenajiem mērķiem kļūs suitu folkloras bagātību atgriešana suitos. Bet Veronika jau dziedāja, un es bailīgi klēpī zem galda turēju ieslēgtu magnetofonu. Jau nedaudz vēlāk, studējot konservatorijā un specializējoties folkloristikā pie docenta Dzintara Kļaviņa, man radās pienākums dziedātāju apmeklēt, lai būtu, ko atrādīt skolotājam.
Pa vienai vien Veronika rādīja man savas burtnīcas, kurās bija pierakstījusi ziņģu tekstus un tautasdziesmas, iemācītas no savas mātes Marijas Porziņģes, dzimušas Megnes. Arī no mātes brāļiem, kaimiņiem, ciema lielajām dziedātājām. Jau tad, kad savā augstskolas diplomdarbā veltīju Veronikai veselu nodaļu, zināju, ka par šo cilvēku vajadzētu sarakstīt grāmatu.
Veronika piedzima 1920. gada 3. oktobrī kā jaunākais bērns sava tēva otrajā ģimenē. Diviem lielajiem pusbrāļiem jau bija sava dzīve. Vecākā māsa Anna jau no dzimšanas slimoja – māte, bērnu iznēsājot, esot sabijusies no traka suņa.
Tēvs – Jānis Porziņģis – bija ļoti skarbs cilvēks. Pats strādīgs un citiem licis strādāt. Māte, ļoti klusas un maigas dabas, bija liela dziedātāja un rokdarbniece.
Jau no mazām dienām Veronika ar lielu patiku dziedājusi. Ganos gājusi kopā ar veco Cērpeni, kas kā ganu himnu dziedājusi “Labāks amats nevar būt, kā var lopu ganīš kļūt!”. Tolaik gani apdziedājuši vai visus garāmgājējus – īsta skola vērīgumam, tekstu pielāgošanai, ātrai reaģēšanai, jo gadījās, ka dažs padziedāja arī pretī. Jau agri pavasaros Veronika ar meitām gāja klajākā vietā padziedāt – kaimiņos atsaucās – dziedāja Čūkstos, Kraumaņos, Baložos, Dreimaņos…
Trīs ziemas (1929–1931) Veronika mācījās Alšvangas, kā tolaik sauca Alsungas pagastu, pamatskolā. Iemācījās lasīt, rakstīt, rēķināt, arī nedaudz vācu valodu, kas noderēja kara laikā. Bet cik grāmatu viņa paspēja izlasīt, nav saskaitāms.
Par savu jaunību runājot, Veronika atcerējās 1933. gadu, kad 6. augustā Ziedlejā notikuši pirmie Alšvangas dziesmu svētki. Meitēnam paticis ģērbties suitu drānās, un sievas, redzēdamas viņu pa īstam apģērbtu, aicinājušas barā. Tobrīd gaidījuši ierodamies dekānu Piebalgu. Tā nu Ziedlejā pinuši vaiņagus un dziedājuši.
Kas deva meitenei stimulu sākt pierakstīt visas dzirdētās suitu tautasdziesmas un ziņģes? Vai tas bija Zēbērģu Trīnīš, kas lūdza: “Tu, meitiņ, pieraksti manas dziesmas, lai nav jāņem līdzi kapā!” Dziesmu Trīniņam bijis daudz – sava uz aku ejot, sava – uz klēti, uz stalli, sava siena pļavai, sava dziesma pie plīts dziedamā.
Vai Veronika sadzirdēja aicinājumu visiem Latvijas skolniekiem vākt savas tautas folkloru? Tam par labu runā Veronikas burtnīcā sastopamās piezīmes, kuras atbilst tautasdziesmu vācējam izvirzītajām elementārajām prasībām. Piemēram, ieraksts par folkloras teicēju: “Suitu ziņģes, ko es bērnībā iemācījos no savas mātes Marijas Porziņģes, dzimušas Megnes Andreja meitas, dz. 1879. g., mirušas 1941. gadā.” Vai arī: “Sarakstīti 12946. g., dzirdēti no manas mātes Marijas Porziņģes, dz. Megnes, dzimušas Alšvangas Jēļu mājā, dzimusi 1879. g., mirusi 1941. g. Rakstītāja viņas meita Veronika Porziņģe, dz. 1920. g.” Ir arī tāda pasīte: “Tautasdziesmas, sarakstītas 1946. g. 23. VI. Sarakstījusi V. Porziņģe, dzim. 1920. g. Dzīvo Alšvangas pagasta “Kaktiņos”. Teicēja Anna Goldbergs, dzim. 1864. g. Dzimusi un augusi Alšvangas pagastā.”
Vai tomēr galvenā rosinātāja bija māte, kura zinājusi milzums dziesmu? Lai nu kā, bet divas skolas burtnīcas pilnas ar dziesmām jau 1935. gadā tika reģistrētas ar numuru 1708 Rīgā, Zinātņu akadēmijas Folkloras fondos. Veronikai tobrīd bija tikai 15 gadu.
Kad meitas paaugušās, gājušas kopā un dziedājušas visus vakarus. Veronikas mājās nevarējis – tēvs necietis. Visbiežāk jau gāja dziedāt uz Mīzenēm – tur bijuši daudz puišu un meitu. Svētdienās gājuši arī rotaļās. Gribējies arī dancot. Krips Jēcīš Karpiņos jau nu vijoli spēlēja, bet tur tēvs nelaida. Vijoli spēlējuši turpat arī Bišu Jozis no Dīķiem un Gaiļu Žanis, kurš Zilupēs strādājis par puisi.
Ar 1937. gada 4. janvāri datēta burtnīca, kurā pierakstītas tautasdziesmas par jauniem puišiem. Tās, liekas, bieži dziedātas, jo var sajust pašas Veronikas radošo domu, tekstus pielāgojot. Ir arī pašas sacerētas četrrindes.
Visjautrāk svinējuši Ziemassvētkus. Ķekatās gājuši no mājas uz māju. Kas gribējuši, gājuši līdz. Bederniekos nelaiduši ķekatas iekšā – piebradājot istabas. Uz Ornām gan gājuši pastāvīgi – tur daudz puišu. Iznācis arī bēgt, jo puiši ar varu rāvuši nost maskas. Reiz, ķekatās ejot, Jānis, milicis krievu laikā, piekuļas klāt ar visu plinti. Zorrata, zorrata – plinte pa ledu – bijis iedzēris.
Lieldienās kāvušies ar pērvētām olām, gājuši šūpoties. Vasarsvētkos atkal meijas gādājuši, visbiežāk uz Brūnu krūmiem gājuši cirst. Jāņos līgojuši pa pus ciemu. Kur nebija lūgti, tur esot bijis neērti iet. Lielas dziedāšanas sanākušas arī mēslu talkās. Kad vezums izārdīts, līdz atved nākamo – steidza dziedāt.
1930. gadā tēvs pabeidza celt savas mājas Kaktiņus. Tēvam piederēja arī 12 pūrvietas aramzemes. Kā varēdama, mājas celtniecībā palīdzēja arī māte – viņa vāca un uzpirka tautastērpus, saktas, citas vērtīgas mantas, kuras pēc tam pārdeva muzejam. Vienu brīnumskaistu, liekas, apzeltītu saktu Veronika atcerējās vēl ļoti ilgi.
Kaktiņos arī pagāja viss Veronikas Porziņģes un viņas māsas Annas mūžs. 1941. gadā māte nomira, kādu gadu vēlāk – tēvs. Visu kara laiku meitenes izcieta bez pašu tuvāko cilvēku atbalsta. Bet bail nav bijis, daudz arī dziedājuši.
Deviņus mēnešus mājiņas vienā istabā dzīvojis schiermeister Johan Heizer, kurš labi spēlējis akordeonu. Un tā iznāca, ka vācu zaldāti it kā apsargājuši arī abas jaunās saimnieces. Kad ienāca krievu armija, tai pašā istabiņā apmeties majors ar savu dāmu. Sešas nedēļas nodzīvojuši, bet saimnieču drošības sajūta pazudusi kā nebijusi. To gan Veronika atceras, ka apsardzes zaldātiņš dažu nedēļu laikā latviešu mēlē labi ielauzījies.
Arī badu nācās piedzīvot. Uz Tiemenēm gājuši zivis sist, priecājās par katru sasalušu kartupeli vai ābolu. Kad nav bijis, ko vilkt kājās, auduši prievetus, ko pienaglot pie koka pazoles. Tādas iešļūcenes bijušas pat modes lieta. Mētelim derējis pāršūts vācu zaldāta šinelis. Lai sašūtu kleitu, vajadzējis lielu izdomu – kā salikt lupatiņas. Pašas arī audušas pakulu audeklu. Sākumā bijis kauns, bet, kad visi tā staigājuši, tad jau pierada.
Jau toreiz, un tā līdz pat mūža beigām, no materiālām grūtībām līdzēja izkļūt rokdarbi – Veronika auda segas, dvieļus, īpaši daudz arī jostas un prievetus. Noadītos cimdu un zeķu pārus pati Veronika rēķināja ap pustūkstoti. Visi apkārtējie cilvēki, kas sev maizi nopelnīja smagā fiziskā darbā, tā arī nevarēja saprast Veronikas tieksmi pēc skaistā, smalkā. Bet, kad radās vajadzība, tad gan mācēja atrast rokdarbnieci un pasūtīt gan šo, gan to. Maksāja maz, bet Veronika jau arī vairāk nemaz nemācēja paprasīt.
1948. gadā, kad jau bija izskanējuši pirmie padomju Latvijas dziesmu un deju svētki, kur piedalījās arī Alsungas dejotāji, pie Veronikas ieradās Andrejs Krūmiņš no Latviešu folkloras krātuves vākt tautasdziesmas. Viņam turpat suitos radi dzīvoja. Un toreiz divās dienās A. Krūmiņš pierakstīja 58 Veronikas dziedātās ziņģes un rotaļas (LFK 1824, 224–297).
1949. gadā, pārbijušies no izvešanas, ļaudis pierakstījās kolhozā. Arī Veronika. Ko atņemt viņai nebija, tikai darba rokas. Pirmos trīs gadus nostrādāja mežā. Ilgus gadus pavadīja uz lauka, vēl trīs – “furāžas” brigādē.
Kad Veronika sāka slimot, kolhoza toreizējais priekšsēdētājs Jānis Dundurs iedeva viņai vieglāku darbu – 19 gadus, līdz pat pensijai, Veronika bija pastniece. Sākumā kājām, vēlāk iedeva baltu ķēvīti, tādu ķensku zirģeli, ko vēlāk nosita strāva, bet pati Veronika palika dzīva.
Divus gadus kolhozs rīkoja Jāņu svinēšanu Ziedlejā, pat galdus klāja. Un tur vietā bija lielā apdziedāšanās, kam speciāli tika sacerēti jauni teksti – vēlāk to sauks par padomju folkloru. Priekšsēdētājs mudinājis – jūs tik nevienu nesaudzējat – iesākumā man, tad visiem pa piparam. Priekšsēdis Dundurs pats arī sievām pretī dziedājis.
1957. gadā šādās Jāņu svinībās klāt bija arī XI zinātniskā folkloras ekspedīcija, kuras vadībā bija Rita Drīzule. Tovakar tika daudz pierakstīts. No tā apciemojuma uz Rīgu aizceļoja arī 326 Veronikas Porziņģes teiktās tautasdziesmas un ziņģu teksti. Pēc salīdzināšanas secināms – daļa no tā, kas bija pierakstītas Veronikas burtnīcās.
Bet tovasar notika vēl kas svarīgāks: R. Drīzule uzaicināja labākās suitu dziedātājas piedalīties Aizputē sarīkotajā zinātniskajā izbraukuma sesijā, kas norisinājās 1957. gada 29. jūnijā. Un Veronika bija viena no viņām. Oficiālajos dokumentos par etnogrāfiskā ansambļa, kuru vēlāk visi pazīs kā slavenās Suitu sievas, dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1955. gads, bet pašas dziedātājas apgalvo, ka ansamblis sākās ar šo Aizputes braucienu. Toreiz pat avīzē par viņām un viņu dziesmām rakstīja.
Tā iesākās Veronikas dzīves “redzamā” daļa. Viņa redzēja tūkstošiem cilvēku un dziedāja tūkstošiem. Viņā arī klausījās tūkstoši, mīlēja viņu. Ar sievām kopā nodziedāja turpat 33 gadus, līdz pat brīdim, kad slimība ņēma virsroku. Iesāka kopā ar Egliš Annu, kas bijusi vāja kā nāve, Miežu Grietu, Antonoviču Annu. Tolaik dziedājusi arī Strencelne pati un viņas māsa. Čāgalenei bijusi ļoti rupja balss. Kad sievas teikušas, ka skanot kā lielai taurei, viņa gauži apvainojusies.
2.rinda no kreisās puses: Veronika Porziņģe, blakus Katrīna Kulberga
3.rinda no kreisās: Natālija Cīrule, Katrīna Antonovica un Matilde Bučis
Dziesmām bagātākās bijušas Možu Anna un Pūpolu Margrieta. Griečīš ilgus gadus bija priekšdziedātāja, bet skatuve prasīja savu tiesu. Un ansambļa saimniece Marija Barene jeb Barenīte, kā viņu mīļi sauca, teica: “Tev vairs, Griet, nevar laist pie stūrs. Veronik, dzied tu!” Un Veronika stūrēja arī. Īpaši skaļa balss viņai nav bijusi nekad, bet lielā tekstu bagātība, labā atmiņa, reaģēšanas ātrums jebkurā situācijā, asprātība, labā humora izjūta un stingrie morāles principi nosvēra svaru kausu viņai par labu. Bet laiks nestāv uz vietas. Kad 1971. gada Lieldienās ar sievām kopā sāka dziedāt Katrīna Spekmane jeb Lielā Trīne, tad Barenīte atkal viņai teica: “Dzied tu!” Bet Trīnei neērti, kad Veronika stāv blakus. Trīnei pašai dziesmu gaužām maz, bet toties balss kā elles vārti – tā viņa pati par sevi. Vēl Trīne saka: “Veronika gan dzied maigi, ar mīmiku, ar kustībām.”
Veronika stāsta: “Kā suitenes dziedāja? Stutēja kopā, kā nu viš tur iznāk. Sagāja kop – vai tā der? Ziņģes pārējie tikpat kā nemācēja.” Bet ziņģes Veronika prata un mācīja tās sievām. Viņas lomu kolektīvā varētu raksturot arī šāds Lielās Trīnes izteikums: “Sarunāj tik kādas ziņģes ziņģās. Pārējo? Ak, Veronika jau zinās!”
Un tad nāca lielais izrādes “Suitu kāzas” laiks. Režisors Andrejs Migla, kuru uzaicināja veidot šo izrādi, apmeklēja vecākās un gudrākās alsundznieces, lai noskaidrotu daudzās kāzu izdarību nianses. Bija arī pie Veronikas. Un tā sagadījās, ka tieši todien Kaktiņos ciemojās arī dzejnieks Imants Ziedonis, kas, iecerējis rakstīt savu “Kurzemīti”, to arī krustu šķērsu pārstaigāja. Un arī šo brīdi iemūžināja – kā sagaidīja Pūpolu Grietu, kā dziedāja kāzu dziesmas, kā par dzīvi runāja.
Režisoram par materiālu trūkumu kāzu uzvedumam nebija jāsūdzas, daudz kas noderēja arī no Veronikas burtnīcās rakstītā. Bet atkal nelaime – laikam aizmirsās tās pašai dziesminiecei atdot, nācās uz Liepāju pakaļ braukt.
Un tā – kāzas (pirmizrāde notika 1973. gada 24. martā). Veronika tēloja dziedātāju. Nē, netēloja – izdzīvoja. Cik reižu nav dzīvē īstajās kāzās dziedāt, tad te, kur katrs vārds un kustība priekšā pateikta, jau nav grūti.
Zemāk fotogrāfijas no etnogrāfiskā uzveduma “Suitu kāzas” Alsungas kultūras namā 1973. gadā.
Ar 1973. gadu datēta arī Rīgas kinostudijas mākslas filma “Pūt, vējiņi!”, kur savas lomas spēlēja arī Alsungas etnogrāfiskā ansambļa sievas. Liepājā, kāzu izrādē brīvdabas estrādē “Pūt, vējiņi!”, režisors Gunārs Piesis viņas arī nolūkoja. Solīto divu nedēļu vietā, protams, pagāja visa vasara. Lai atšķirtu no madoniešu tautasdziesmu dziedātājiem, kuri arī piedalījās filmēšanā, alsundznieces sāka saukt par suitu sievām. Tas tad arī uz visiem laikiem palika ansambļa nosaukums.
Bet “Suitu kāzas” nospēlēja turpat četrus gadus – kopā 49 izrādes. Pēdējo nofilmēja arī Latvijas televīzija. Tūkstošiem skatītāju smējās, kad Veronika ar Trīni sāka gānīties. Un vienmēr atskanēja smiekli, kad izrādes beigās Veronika pagriezās pret publiku un nodziedāja:
Ko gaidat, sveši ļaudis,
Ka projām neejat?
1977. gadā Veronika kopā ar suitu sievām jau otro reizi dziedāja Maskavā. 1978. gada ziemā arī viņas balss tika iemūžināta skaņuplatē. Gan Veronika, gan Lielā Trīne, dziedot kāzu dziesmas, atļāvās tikai ļoti “godīgus” tekstus – kā jau neierastā situācijā. Lai dziedātu nerātnās dziesmas, ar lūgšanos vien nepietika, nācās piesolīt degvīna kasti. Un arī tad ne jau paši asākie panti tika nodziedāti. Veronika nekad nav pārkāpusi to robežu, kur asprātība mijas ar nekaunību vai rupjību. Arī savās burtnīcās viņa nav ierakstījusi nevienu patiešām “bezkaunīgu” pantu. Zināt gan zināja. Pat atcerējās, no kuras sievas tos dzirdējusi.
1980. gadā etnogrāfiskais ansamblis “Suitu sievas” atzīmēja 25 gadu jubileju. Austras Ulrinkenas, tolaik Alsungas kultūras nama vadītājas un arī kolektīva mākslinieciskā vadītājas, iecere par gadalaikiem bija interesanta, tikai pietrūka dziesmu no pašu suiteņu repertuāra. Un Veronika no sava lielā dziesmu pūra piemeklēja, pielāgoja. Ja jau vajag, kāpēc ne? Ne dzeguze pakaļ nekūkoja. Ja arī kāds ko teica, Veronika nogrieza kā ar nazi: “Manas dziesmas. Kā gribu, tā dziedu!”
Kā lielāko pasākumu 20. gs. 80. gadu sākumā jāmin folkloras un etnogrāfisko ansambļu salidojums Aizputē. Tur gājienā sievas ar zirgu pajūgiem izvizināja, ne tā kā 1985. gadā XIX Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos Rīgā – 6 kilometrus kājām bija jānostaigā. Pusceļā pie Dailes teātra autobuss sievas, kam tā iešana pagrūtāka, gan gaidīja, bet neviena jau nebija ar mieru atstāt gājiena kolonnu. Pārpratuma dēļ naktsmītnēs palika koši dzeltenais suiteņu karogs, kuru auda Vanagu Elza, arī viena no dziedātājām, bet šīs sievas uz ielas atpazina arī bez tā. Pat vārdos sauca un uzgavilēja. Un tas, iespējams, bija lielākais gandarījums.
1985. gada otru pusi Veronika vairāk pavadīja slimnīcā nekā mājās. Pati jokojās – kad kaimiņi būs noņēmuši kartupeļus arī no viņas vagām, tad varēšot iet mājās. Toziem nolēmām atzīmēt ansamblim arī 30 pastāvēšanas jubileju. Decembra beigās – dienu pirms koncerta – Veroniku no slimnīcas izrakstīja. Ar autobusu aizbrauca viņai pakaļ un lielā dziesminiece tautastērpā nosēdēja abas koncerta daļas zālē. Kad kopīgi nodziedājām pēdējo ziņģi, Ilga Leimane bez atelpas iesāka:
Lai bagāta, kas bagāta,
Veronika – tā bagāta;
Tai bij’ dziesmu trīs pūriņi
Apenīšu dārziņēje.
Un mazās Alsungas bērnu mūzikas skolas dziedošās suitenītes, kas arī iedziedāja savu daļu koncertā, aplausiem skanot, uzveda Veroniku uz skatuves.
Labvakar, man’ māsiņas, ē –
Vai dziesmiņu nepietrūka? O –
Es pacēlu pūra vāku, ē –
Es varēju tapenāt. O –
Veronika klanās, taisās maliņā, bet publika nerimstas aplaudēt, liek dziedāt vēl. Veronika no nespēka un uztraukuma tik tikko stāv, rokas viegli dreb. Bet dziesma lepna:
Alsundznieki tā domāja,
Ka es dziedu viņu dēļi;
Dziedu savas lustes dēļ,
Labu laiku gaidīdama.
Tie ļautiņi man’ mānīja,
Ka es slinka strādniece;
Ko ļautiņi mēles trina
Gar to manu augumiņu –
Vai dārbiņu nemācēja,
Vai dziesmiņu nedziedāja?
(Slimnīcā līdz viņai nonāca sievu pļāpas, ka viņa tikai aiz slinkuma pa slimnīcas gultu vārtoties. “Kas ta šai kaišot!”)
Es uzaugu lepna meita
No tās vecas māmuļites;
Staigā puišus brākādama,
Kā kaņupes lauzīdama.
Es nenieka nebēdāju,
Ka palika veca meita –
Lai zied mani sirmi mati
Apkārt spangu vaiņadziņu!
Viss. Veronikas spēki galā. Bet zāle tik turpina aplaudēt. Šī izrādījās viena no Veronikas pēdējām lielākām priekšā dziedāšanām. Slimā sirds nekad vairs neļāva justies droši, īpaši, ja bija jābrauc dziedāt tā patālāk no mājām. Un uz festivālu Baltica-86 Viļņā sievas aizbrauca jau bez viņas. Togad Veronikai sešas reizes nācās gulēt slimnīcā.
Jā, vairs neplandīja Veronikas sarkanie suitu brunči ceļmalā, gaidot kārtējo braucienu. Arvien retāk autobuss atvizināja viņu arī uz mēģinājumiem. Uz beigām viņai arī vairs nepatika – kādreiz sievas nāca izdziedāties, tagad tikai izpļāpāties. Un vēl viņa juta, ka bez viņas padoma, bez viņas dziesmām var iztikt. Arī bez Veronikas pašas.
No agras bērnības audzinātas stingrā katoļu ticības garā, abas māsas Porziņģes regulāri apmeklēja Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu baznīcu. Veronika ilgus gadus dziedāja arī baznīcas korī. Bet, kā pati izteicās, fanātiska Tā Kunga cienītāja nebija. Viņu vairāk saistīja pati dziedāšana un ērģeļu spēle. Bet baznīca bija tālu, kājām vairs neaiziet. Jau tā maizīti no veikala atveda kaimiņi.
Sirdslēkmes atkārtojās arvien biežāk. Sociālās nodrošināšanas nodaļā paskaidroja, ka viņas pensija esot divus rubļus par lielu (52 rubļi ar kapeikām), lai varētu saņemt atļauju zāles aptiekā iegādāties par puscenu. Bet zāļu Veronikai vajadzēja daudz. Aizvien ilgāku laiku nācās pavadīt slimnīcā. Nācās likvidēt lopus, atdot zemi kaimiņiem. Lai kā par to negribējās domāt, bet nākotnē bija tikai veco ļaužu pansionāts.
1989. gada 1. janvārī vecākā māsa Anna, no baznīcas nākdama, pa ceļam nokrita. Viņu ar insultu ievietoja Alsungas slimnīcā, jau mācītāju ataicināja. Bet māsa izdzīvoja, pat atlaba tiktāl, ka ar Veronikas palīdzību sāka staigāt. Rūpējoties par māsu, nebija laika slimot pašai. Bet gada beigās atsākās lēkmes. 1990. gada 31. janvārī, kad pilnā sparā ritēja mēģinājumi jaunam “Suitu kāzu” uzvedumam, ar ko atzīmēt 65. gadskārtu, kopš suiti uzkāpuši uz skatuves dēļiem, mēs uzzinājām, ka Veronika Porziņģe mirusi.
Neparasti siltā un saulainā 6. februāra dienā mēs viņu paglabājām Strēļu kapos.
Pēc dabas lielā dziedātāja bija ļoti jūtīgs cilvēks. Viņas dvēseles stīgas ievibrēja pat niecīgi atgadījumi. Viegli aizvainojama, turklāt pāridarījumu varēja atcerēties bezgalīgi ilgi. Bija tāds gadījums, kad viena no ansambļa sievām Veroniku – gribot vai negribot – stipri aizvainoja. Tas nonāca līdz ultimātam – vai nu es, vai viņa. Protams, ka viss tika darīts tā, lai dziedāt paliktu Veronika.
Veriņa, kā viņu mīlīgi sauca, bija ļoti principiāla – ja nav pa prātam uzreiz, tad nevajag nemaz. Tāpēc jau arī pie vīra neizgāja:
Ja nav laba ņēmējiņa,
Lai stāv meita vaiņage…
Tā arī nonēsāja savu misiņa vaiņadziņu līdz pēdējam elpas vilcienam. Jaunu gan negādāja, lai arī vecajam tikai viens stūrītis vēl bija no lakata stūra rādāms.
Vēl derētu pieminēt Veronikas apzinīgumu un aso pienākuma izjūtu. Pat vissīkāko solījumu viņa turēja turpat vai par svētu. Bet vairāk par visu šis cilvēks baidījās kādam palikt parādā, pat vistuvākajam.
Viņa nemeklēja draugus – tos viņai piedāvāja pats liktenis. Visu sevi Veronika atklāja tikai retajam. Un arī tad ļoti, ļoti pakāpeniski. Šo savu rakstura īpašību dēļ viņai arī nebija tuvāku attiecību ar radiniekiem.
Man laimējās. Jokojoties Veronika slimnīcas palātu kaimiņienēm stāstīja, ka es esot viņas krustmeita. Mūsu attiecības ar laiku pārauga draudzībā, mēs saderējām it visā. Mēs dzīvojām uz viena viļņa. Un tā es kļuvu par šī cilvēka garīgo mantinieci. Viņas bagātība nevarēja mierīgi gulēt plauktā, tā prasījās “iet tautās”. Veronika zināja, ka rakstīšu par viņu grāmatu. Un atkal viņa atrada, kā nepalikt parādā. Pēc bērēm man atdeva viņas tautastērpu. Tā viņa esot vēlējusies.
Un vēlreiz mūsu kopējā nelaime… Veronika Porziņģe (kāds interesants uzvārds – ja suitiski, tad purva dziedātāja, ja vāciski – priekšdziedātāja) – dzīvs, reāls cilvēks, kurš nevienam nebija vajadzīgs. Tagad, iespējams, informācijai par viņu varbūt atradīsies stūrītis muzejā. Grūti ir vārdos izteikt to bezspēcību un izmisuma sajūtu, kad nevari cilvēkam palīdzēt.
Bet nākamajām paaudzēm paliks viņas sakrātās dziesmas. Ziņģes, būtībā bezpersoniskas, parāda Veronikas jaunības laiku. Bet tautasdziesmas – tā jau ir vēsture. Tajās uz visiem laikiem saglabāsies alsundznieku, Veronikas laikabiedru, vārdi, uzvārdi, mājvārdi. Māju, kuru sen jau vairs nav.
Un tā grāmatā apkopotas 1593 tautasdziesmas, 30 rotaļas, 16 ķīlu izpirkšanas, 55 ticējumi, 47 mīklas, 5 sakāmvārdi, 6 ēdienu nosaukumi un 113 ziņģes – Veronikas Porziņģes repertuārs.
Tagad dziedātājas burtnīcas glabājas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves (LFK) arhīvā.
Fotogrāfijas no Daces Nastevičas, etnogrāfiskā ansambļa “Suitu sievas”, biedrības Etniskās kultūras centrs “Suiti” Suitu mantojuma krātuves, Alsungas TIC un Vēsturiskā mantojuma centra, Latvijas Folkloras krātuves arhīva, kā arī no grāmatas “Dziesminiece Veronika Porziņģe. Suitu novada mantojums” (1999).
